Tas notika naktī. Braucu mājup no Rīgas, kur nācās padziedāt. Ārpus auto mīnusi, taču uz loga klājas smalks miklums. Iebraucot Uplejās, izvazāju mašīnu pa kalniem un lejām, lai starmeši atmaskotu pēkšņās sarmas krāšņumu. Šodien izgāju pamobilēt, t.i., palīdzēt telefonam noticēt, ka viņš, Ericssons ir arī fotoaparāts.
Viņi nepōzē. Viņus tā nolika fotogrāfs. Fotogrāfēt toreiz nozīmēja mazliet eskplodēt. Tas bija neparasts, satraucošs brīdis. Visi kopā mazliet eksplodēja. Pacēlās gaisā. Bija tuvāk debesīm, zemē tikai atspoguļojoties. To var redzēt viņu sejās.

krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments