tā gadījās, ka piedzimu pazīstamu aktieru ģimenē. mūsu dzīvei pastiprināta uzmanība bija pievērsta jau no manas pirmās pasaulē nākšanas dienas. sākoties pusaudža vētrām, kļuvu hiperaktīvs. 7. klasē paliku uz otru gadu. no 13 līdz 16 gadu vecumam reāli biju uz ielas. savā staburaga rajonā (kur tagad 'lido'), konkrētā sava rajona ielas džeku kopienā. kavēju skolu, klaiņoju, nenācu mājās. biju uzskaitē bērnistabā (tā tai laikā sauca rajonu bērnu uzraudzības klubiņus). mūsu barā bija visādi tipi. ar un bez kriminālas pagātnes. tas, ko šodien publicē vadošie mēdiji kā jauniešu dzīves stilīgu normu, tai laikā tika uzskatīts par kriminālu sodāmu dzīvesveidu. tai laikā vienīgais netikums, ko atļāvos bija smēķēšana. 3 gadu laikā stiprāk iedzēru tikai pāris reizes. ar dažādām meičām dažādos apstākļos bijām kopā bieži. ne ar ko šī pulcēšanās neatšķīrās no šodienas vaļīgajiem tusiņiem. taču tiem laikiem šādi klaidoņu pulciņi tika piefiksēti kā potenciāli kriminālisti. arī es nonācu dūzenes uzskaitē. visi zināja, ka esmu artmanes dēls. paklīda dažādas runas. viens no mūsu kompānijas kādu sadūra, cits atskaldīja līdz invaliditātei, cits trāpīja būrī par laupīšanu, cits par izvarošanu. es biju visjaunākais un pieslēdzos reizēm. mani respektēja vienīgi uzvārda dēļ un tādēļ, ka varēju mājās šo to nospert un padalīt kompānijā. reiz lielupē pēc klaiņošanas paliels bariņš nosvilinājām kādu vef strādinieku kooperatīva vasaras mājiņu un no kalna upē nolaidām kvasa mucu. lūk, viss mans noziegumu uzskaitījums.

ap to laiku ne pirmo reizi cietumā sēdās mana tēva pirmais ārlaulības dēls dainis. viņš bija kādus 14 gadus par mani vecāks. cietumā viņš stāstīja, ka ir ne tikai dimitera, bet arī artmanes dēls. otro gadu 7.klasē pavadīju, vazājoties pa latviju. senči mani mēģināja slēpt no vecajiem druagiem. biju iecavas internātskolā, oškalna astoņgadīgajā (pie neretas). reiz, ieblandījies rīgā, sastapu kādu senču draugu, kas man tā izbrīnīti uzvaicāja: kā, tu jau ārā? prasīju: no kurienes? viņš: nu, no cietuma, visi taču zina, ka tevi iesēdināja. sacīju, ka esmu tikai 15 gadus vecs un cietums man nu nekādi nesanāk. pat tad, kad 21 g.vecumā precējos, manai sievai darba kolēģi jautāja: ar ko? ar artmanes dēlu? kā tas iespējams? viņš taču sēž cietumā.

pusbrāļa daiņa meli un mana ielas dzīve radīja baumu kokteili, kas ar laiku ieguva standarta šablonu, kādu arī izlasīji. man nav bijusi neviena virtuāla pubikācija, kurā nebūtu parādījies kaut viens, kas apgalvotu šo 'patiesību'. šīs baumu jau izplata pirmo tenkotāju mazbērni, publiski dalīdami nozelētu manas neslavas košļeni. esmu pieradis un imūns. slikti jau ir melot, nevis tikt apmelotam. it kā nekā šī briesmoņa dimitera dzīvē vairs nebūtu bijis. ne 20 albumu, ne operu libreti, ne dzeju grāmatas, ne bērni, no kuriem jaunākajam pašam jau iznākuši 5 dzeju krājumi, ne krusta skolas, kas 10 gadus lāpīja dzīves saplosītos un nevienam nevajadzīgos jauniešus. bet Kristus arī mani ir brīdinājis, ka šādas runas, nepatiesas liecības u.tml., ja to visu panesu bez dusmām, mierā, pat kā par saviem grēkiem pelnītu mistisku pērienu, tā mantoju tikai svētību. un vēl vairāk to mantoju, ja arī šiem tenkotājiem to no Dieva lūdzu. svēttapšanas likumi ir pilnīgā pretrunā ar pasaules likumiem. garīgās dzīves dziļākie likumi ir totāls absurds un vienīgi ačgārnības rumpjiem vergojošās pasaules acīs.

pirms pāris gadiem pusbrāli daini pats arī pavadīju, pie kapiņa palasot psalmus, kādu senu lūgšanu, dziedājumu. ārlaulības grēkā ieņemtais vīrs cietumā sabija 14 reizes, kopā aiz restēm nosēdēdams vairāk nekā 30 'kalendārus'. pēdējos viņa dzīves gadus dzīvoja kā bomzis. mana sieva viņam galīgi drūmā rajonā (kaķsēkļu dambī) izkārtoja mitekli, bez elektrības, bez ērtībām, taču nebija jāguļ uz ielas. viņš visu pacietīgi panesa. nāca uz maniem koncertiem, dēla grāmatu vēršanām. pārtika no mazumiņa, ko varējām viņam iedot un... iemaņām likt uz ausīm lielveikalus. dainis bija profesionāls zaglis. maizi, kartupeļus, kādu konču viņš no rimīšiem nesa laukā kā gaisu. galu galā sirds bija nodzīta un šis mana tēva vaļību upuris nomira. pateicoties manas sievas īpašajām dāvanām, viņš uz Dievu dusmīgs nebija, drīzāk pateicīgs. šī zagļa acīs varēja samanīt arī īstu ciešanu dārgakmeņus, kas kopā ar šo pateicību jau mazliet atgādināja mīlestību. debesu valstību viņam. viņš izcieta to, ko varbūt bija jāizcieš kādam vainīgākam par viņu. kurš tas ir, tas Dievam labāk zināms.

varētu jau vēl plašāk un aizraujošak, taču tas jau būtu grāmatas formāts.

ar cieņu

kaspars dimiters