aklā margrieta

2007.gada 1.maija albums
šai dienā man palika 50

Telefona zvans (1)
motīvs, kas skan tikai manā telefonā

Brīvības trimdā (2)
veltījums latviešiem Īrijā
(filmai 'Sib Īrija')

brīvībai dzimtenē acis kā raudai
pasaku misiņus pagātnē žvadzinām
kā dzīvo cilvēki - paprasi naudai
vienā vien simtniekā visu Baronu sadzinām

aplamā frekvencē patriot ganies
rādi mums mežu kur nelaupa savējos
dzīvo ne izdzīvo lido ne klanies
tā jau bez samaņas mūžību kavējos

saule kā piebalgā mēness kā saldū
putni kā visur latviski burbuļo
pietika sapņu un pietika maldu
pietrūka siltuma pakrūts lai skurbuļo

strādājam dzīvojam raudam un dziedam
katrs ar citādu zeltaino karūsu
vai jābūt tautiskam vai jābūt viedam
neskaud ka paspīdu ne sādžā sarūsu

ir jau vēl ōmammas dzīpari cimdā
nav tikai ziemas – nav jāvalkā dzimtene
laime vai nelaime – abas dzen trimdā
brīve un nauda mūs vajā ik simteni

29.01.2007


Snaipera nošautai Fallūdžas meitenei (3)

tāli tuksneši asinis šļāks
cilvēki kā putni lido gaisā
varbūt man nekas nesanāks
santaklauss vazājas ģīmī baisā

varbūt ne mani pirmo vāks
un es nomierināšu partizāni
pat ja man nekas nesanāks
es tiešām centos - neaizmirsti mani

tas ir domās tev dāvināts zieds
tā liesma no snaipera pleca
pat ja man nesanāks apturēt - kliedz:
es nekad vairs nekļūšu veca

cilvēku gabali - ielu krusts
vai tev mirušai palīdz šie vārdi
pat ja vairs nesanāks līdzi just
klusums tavs brēks skaļāk kā dārdi

pat ja tempļus atjaunot sāks
pat ja kāds nožēlos - pat ja kāds piedos
man nemūžam vairs nesanāks
redzēt fallūdžu tavos ziedos

skūpstu zemi - pie lūpām līp smilts
te ir rīga ne divupes krasti
lai tev mūžībā tikpat silts
cik bez tevis šeit neparasti

11.12.2005.


Nakts serenāde (4)

norietam norietam norietam
līdz ar oranžo diadēmu
uz pusnakts ugunslīnijām
ilgas atkal nemaina tēmu

klusējam klusējam klusējam
un neizrunājamies līdz galam
lai zinātu visas atbildes
ir jābūt nenormālam

ienirstam ienirstam ienirstam
miglas ezers jau nāk uz leju
lai viss zināmais pazaudē kontūras
un lūpas lai murmina dzeju

murminām murminām murminām
lai kaut murmuļus atgādinām
un jo vairāk viens otru sajūtam
jo mazāk lai viens par otru zinām

neticam neticam neticam
ka mirkļiem nav mūžībā vietas
mēs esam parasti cilvēki
neparastas ir tikai lietas

nebrīnies nebrīnies nebrīnies
ka visu tev nepateikšu
un sajutis sākumu jaunajam
nepabeigto teikumu beigšu

nebaidies nebaidies nebaidies
tu esi nedrošajās rokās manās
nekam kas ir īsts nav garantijas
un mīlestība ir nebaidīšanās

26.08.2005.


Pastaiga tukšumā (5)

pametis spogulī seju
es laukā no mājas eju
pa ceļu jau simtkārt ietu
atkal uz citu vietu

it kā jau virsū nelīst
it kā jau esmu melis
it kā jau varētu palikt
puzli vai svecītes salikt

jo var taču klejot bez mitas
bez sejas savas vai citas
tāpat ar aizvērtiem plakstiem
pār putnu pēdām un rakstiem

glāstīt vai ķemmēt šo nakti
kaut citu sen liecina fakti
kaut pašam uz sevi sen nieva:
kāpēc tam kam ir viss nav Dieva

tā eju un eju pa taku
līdz pretīm nāk mālders ar laku:
kā visi tu nomākts un īdīgs
tad labāk nu vazājies spīdīgs

vai tiešām gana ir trakots
un turmpāk es dzīvošu lakots
vai tiešām vai tiešām vai tiešām
es muldēšu rindiņām ciešām

bet pastaiga atkal ir galā
laiks atgriezties vecajā alā
ciet acīm bez sejas ar tausti
kur šūplādes kliņķus vien rausti

ir atskaņas tātad ir dzeja
un spogulī pamesta seja
bez kauna un pagrabā sauna
nav sevis – nav nekā jauna

18.12.2006.


Viss bija kā vienmēr (6)

es nolēmu pamest vientulību
un salauzu būra dēļus
lai atkal satiktu cilvēkus
bet satiku nelabvēļus

viņu acis vairs nemirgoja
un uz lūpām nedega lāpas
tie stāvēja ar mugurām pret jūru
un naidā mīdija kāpas

vairs nebija nosakāms
cik sievu bij rindā cik vīru
un varavīksne tiem pāri
atgādināja smilšpapīru

tie stāvēja saulrietam priekšā
no naida zili kā ledus
to bērni aizbēga viļņos
un bezgalība tiem bija medus

viss bija kā vienmēr
viss bija kā vienēr
vējš liedaga smiltīs
lēni izdzēsa Dieva pēdas

saule vēl kavējās mirkli
varbūt salļims kāds un raudās
bet naids tos turēja stingri
un nožēla neizpaudās

kad iedegās zvaigznes pār kāpām
un mēness kā sudraba bļoda
viss liedags pēc mirušiem sapņiem
un beigtas mīlestības oda

kad gāju starp jūru un viņiem
un jutos kā ejam gar elli
balts vilnis no tumšās dzelmes
krastā izskaloja lelli

tā smaidīja mūžīgi laipni
kā bērni kuru nevainīgās sejas
nu kopā ar eņģeļiem
par mums gan raud gan smejas

1998


Pēdējais zirdziņš (7)
Ingas Ābeles dzejolis

laikam vienīgi maigai
man vairs neiemācīties būt
es smejos par pēdējo zirdziņu
es nezinu ko viņš jūt

visi citi ir aizskrējuši
bet viņš pret debesi klimst
viens vēl ganās pie pārejas
kamēr pārējie dzimst

laikam vienīgi maigai
man vairs neatļaus būt
es esmu tas pēdējais zirdziņš
es nezinu vai viņš jūt

Cafe Cigarett (8)
mikss


Aklā Margrieta (9)

migla ir senu karavadoņu asinis
un es paslēpjos sārtajos vālos
stirnu kājas kā vijoļu lociņi
zīmē kartes manu muskuļu mālos

veļu stabules un kubiešu cigāri
dainas mudžina medaini transi
matiem dabiskiem pēdējā margrieta
pārved mājās pus robotu ansi

kakla bedrītē lāsi pēdējo
auklē avots - krūtis pēdējo pienu
dodiet varoni vienkāršai meitenei
īstu kareivi - vienam mūžam vienu

ceļi nodzēšas kartēs zīmētās
miglā viensētu dīvaiņi slēpjas
mūsu dēli grauj svešumā mošejas
tālu izspļauti no dzimtenes klēpja

lāsi pēdējo piena ceļā smel
odze pēdējā - gudrību man dzel
asins skaidrība lai šai miglā tvan
aklā margtieta - rādi ceļu man

aklā margrieta svina solveiga
ansis pieslēdzies pasaules tīklam
tavas krūtis kā milžu asaras
pazūd miruša avota stiklā

ja migla ir senu karavadoņu asinis
smelšu lauku līdz pamalei sausu
dzeršu pēdējais pat ja nesanāks
savas dievzemes asiņu kausu

mīļā margrieta paliec naivumā
miglā neredzama un akla
laiks ir galā - neviena savējā
manas lūpas pie tava kakla

8.11.2005.


Trail of Blood (10)
mikss

Trīspadsmitā  (11)
ģitāristam Albertam

logi stāv atvērti vienmēr
un atvērts stāv vilinājums
pārāk no slāpēm reibušajiem
pirms spēka ierodas vājums

tur nebij ne kāpņu ne lifta
nekā ar ko drošāk pazust
pēdējam lidojumam
mūs sagatavo jau mazus

tu vienkārši meties augšup
lai gan pēc ņūtona - uz leju
tevi atrada sašķaidītu
bet sirdī ar orhideju

tad pagāja tūkstoš gadu
un es pavēru durvis uz tevi
stīgu neveiklā nodžinkstienā
savas mūžības daļu man devi

tu gulēji dziednīcas laivā
rokās mirdzošu ģitāras airi...
kad nāk trīspadsmitā operācija
nevienu vairs neatvairi

visapkārt bij  tavas lietas
caur kurām sev spēku krāji
citi ticīgie daudz runā
tu vienkārši padziedāji

lai trīspadsmitajā Dievs palīdz
kaut biezas šķiet griestiem sijas
es tevi atkal apciemošu
ar koni pēc anestēzijas

ne jau lai noreibtu svaigi
ne lai atzīmētos ka biju
vienkārši vārds anestēzija
man atgādina anastāsiju

viņu atrada mirušu peļķē
ledū iesalušiem matiem
vecie plaksti bij aizvērušies
jaunie – vērušies debesu skatiem

mēs pacelsim glāzi par visiem
kas šajā pusē vai tajā
es tevi apsveicu draugs
tavā laimīgā trīspadsmitajā

03.11.2005.


Tu esi slims (12)

tu esi slims ar to visu
ko klusās paģirās slāpēt
tu nevari vairs izvairīties
un nomirt trankvilizētās sāpēs

tu vienkārši redzi to visu
sāpes, ciešanas, gaudas
bet tā ir realitātē -
nav laimes, nav laika, nav naudas

tu vari vazāties brillēs
un izlikties līdzīgs aklam
bet tu vienalga nenoslēpsi
ka tev viss jau sen ir līdz kaklam

tu esi neārstējams
bet vienalga kaut ko izdomāsi
kā sieviete Dvīņu tornī
ar baltu lakatiņu māsi

tu esi slims ar to visu
ar dzīvi, ar politiku
kad bija tā pēdējā reize
kad gulēji ar mani pliku?

vienalga es tevi mīlu
kā līdzīga promceļa jūtīs
es zinu - tu esi slims ar to visu
taču noskūpsti vēlreiz man krūtis

tu esi mans - kaut neārstējams
es ticu visam ko saki
tāds laiks, tāds laiks, tādi laiki
bet labi ka piedzimām traki

tu esi slims ar to visu
un izeja jau tikai viena
iedzert un pagūt sieties
pie Dieva pavediena

17.01.2006.


Rudens (13)

nāk rudens no degoša kalna
jau salna klāj līķautu savu
ar dzidrumu apskaidro acis
bet sirdi ar maigumu tavu

pār smilgām aizplīvo rokas
kas tikko glāstīja mani
un smiekli pār gaistošo sarmu
kā pēdējie vasaras zvani

zeme ir kļuvusi maza
un rudens beidzas aiz pļavas
es piederu tev šajā mirklī
bet man - šīs degošās kļavas

dvaša kas atdziest tik ātri
aptur vien taureni gausu
tu brīnies cik gājputni stipri...
es tiem vēl nepaklausu

par sevi es zinu visu
par tevi - tik tikko justo
kā mežmalas taciņu sīku
tavs piena ceļš mani krusto

jā - taureni apturēt varu
vai mirkli aizturēt elpu
tu pārvērti manu sirdi
par tavas klātbūtnes telpu

krīt āboli asaras lapas
irst vasaras mežģīņu raksti
vai tiešām pēdējo mirkli
jau iezvana tavi plaksti

es tuvojos tev kā miglai
un vējš mūs vēl savij par grīsti
vienīgi mīlestībā
mēs šoruden bijām īsti

24.09.2005.


Dzīvie uz Salas (14)
tāda paša nosaukuma albuma vēršanas koncerta
instrumentāla uvertīra

Upciema kalnam (15)
veltījums dēlam Jēkabam
divdesmit pirmajā dzimšanas dienā

zīle ar ozolu tērzē
nedomā neko lieku
paļauties vēlas ne vairāk
un izaugt Dievam par prieku

ozols protams zin visu
bet domās jau saknes cilā
lai cik šai pakalnē jauki
gribas tai kalnā zilā

kā saulei norietēt gribas
uzaust citur un tīram
tik bieži labo no ļaunā
uz zemes mēs neatšķiram

tikai nevajag steigties
mūžība vienmēr rit blakus
laimīgs ir dižais ozols
kam līdzās cilvēks min taku

ierodas viņi un aiziet
rūķi un skolotāji
vispirms tur bij mīlestība
vien vēlāk pacēlās māja

mākoņi nāk no kalna
zibeņi metas krustiem
migla pieraksta visu
lai vēsture nepazustu

rāmi ar zvaigznes spalvu
tieši ozola sirdī...
viss pagājušais tā apklust
ka dzirdi dzirdi un dzirdi

zibeņu krustnešu pulki
vien bailīgajam šķiet baisi
nebīsties - cel savu namu
lej sveces un šūpuli taisi

cel sev pavardu dzīvu
necel mirušu pili
sākumā kalni ir zaļi
vēlāk - Dievmātes zili

mati ja zvaigžņu pilni
pēdas ja mazgājas rasā
dzīvo slavēdams Dievu
kā kamene dara to basā

21.08.2006.


Mārcim (16)
zēnam, kuru divi citi zēni nosita
un pabāza zem ledus, un kuru atrada ilgi pēc tam,
taču tieši viņa māsiņas kristību dienā

cilvēku nežēlībai ir vairāk roku
daudz vairāk kā ļaunajam Šivam
tev piespieda apskaut nāvi
ar savas jaunības abām divām

tevi piespieda ienirt dzelmē
par spīti nevainībai un mokām
slepkavas tavu nāvi
tagad nēsā uz savām rokām

tik daudz skaistu un slavenu dziesmu
esam veltījuši mūsu Gaujai
nu klāt nākusi arī šī skumjā
tavai pēdējai - Mārci - kaujai

paldies Dievam - mēs atradām tevi
lai guldītu vēsajā plienā
tu šo skumjo prieku mums devi
savas māsiņas kristību dienā

paldies Mārci - atkal ticam tam mirklim
visas dūres kas pārvērtīs ziedos
un kā slepkavam līdzās Kristum
visiem visiem kas nožēlos - piedos

9.07 2006


Kretīns (17)

dabīgi un tomēr ātrāk
mūsu pieskārieni dziest
asaru stacijā klusi
kā vilciens pienāk laiks ciest

lūpu atvadu zīmogs
tavas pieres polārais loks
es tevi... nu... teiksim... mīlēju
bet ne vairāk - nopietni... joks...

māksla ir izkūpēt skaisti
mīla vai noziegums salds
elpas vilcieni kursē
vien tavējais netīrs jo balts

zini - laiks tāds un dzīve
aprite, karjera, stress...
gan nomainīsi ar citu
un pieradīsi ka neesmu es

man gribas vairāk un brīvāk
neraudi, izbeidz, nav stils...
visi taču guļ ar visiem
problēmas vien tiem kas mīl

pabučo fočeni manu
galīgi sviestā ja ej
un košāk uzkrāsojies
lai piestāvi pasaulei

mīlēsim kad būsim veci
viss taču tevī vēl svaigs
tikai nešņuksti stulbi -
mīlestība ir nosirmojis laiks

dzirksteļo vadi virs galvām
sliedes kā asmeņi dzalkst
kamēr elpas vilcieni kursē
ir jātraucas kurp alkst

man bija labi - ne vairāk
sūti īseni ja galīgi kas
vieglāk ja būsim vilcieni
kuriem nav pieturas
 

Kad divi akmeņi kopā (18)
veltījums sievai

lietussargs veras bez skaņas
durvis uz tevi lūzt
divi akmeņi kopā
tik viegli tik maigi kūst

kredītlapiņām vīstot
sārti lejup krīt gaiss
nezināju ka būšu tev pirmais
nu zinu ka beidzamais

nekādu solījumu nebūs
bet rīt atkal noteikti līs
mēs abi esam uz zemes
kas dzīvo debesīs

kāds naivums tev vēl uz lūpām
un piens vēl aiz mākoņa plūst
nevar viens otru panest
ja kāds nenes abus mūs

noplūc šo antenas smaili
sīkākā porā dur
dzelonis uztver caur sāpēm
mieru kas kopā mūs tur

peļķes met paklājus saulē
tauriņu applausi stingst
divas lāsītes lavas
tik viegli tik maigi dzinkst

17.08. 2006


Šeherezāda (19)

Šeherezāda
negribot stāsta
pēdējo pasaku
viņa ir tāda

nenogalini
Bagdādi manu
tūkstots un vienu
nāvi jau zini

deg mīlas tetovējums
pār pasauli kas kliedz
dzer bagdādieši tēju
un sauli mirstošs zieds

mīla un nīstais
karstajās lāsēs
Šeherezāda zin -
svešais nav īstais

paceļ tā čadru
asinis raudot
svešajam dāvina
pēdējo kadru

deg mīlas tetovējums
pār pasauli kas kliedz
dzer bagdādieši tēju
un sauli mirstošs zieds

2004


Hellp (20)
mikss filmai 'Sib Īrija'


« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments