dzīvie uz salas

Playera playlistē jau gadiem nepamanīju, ka nav pievienota šī albuma pēdējā dziesma 'Smeldzes piemiņai'. Tā noklausāma ŠEIT.

_________

dzīvie uz salas (1)

pie kā man pieskarties mīļā
tava miesa atkal ir auksta
un tomēr mēs esam uz salas
mana seja un tava plauksta

sniegbalta akla jūra
kā siena guļ malu malās
vai visa mīlestība ir mirusi
vai tikai uz mūsu salas

noglāsta tavu pieri
sviedru zvaigznītes dažas
varbūt rīts mums jau pienāks debesīs
ak šīs vienīgās saldās bažas

tava nopūta aizlidos pirmā
manas šaubas sekos pa pēdām
ja mūsu mutes būtu ielas
tās dzertu lietu aiz bēdām

logā kāds baznīcas tornis
ar mirušu gaili uz iesma
gribu tev dziedāt par mīlestību
bet sanāk vien gājputna dziesma

vienmēr jau ir siltākas zemes
par to no kuras mēs bēgam
īstenībā mēs esam jau nosaluši
bet izliekamies ka vēl degam

no rīta kad mazgāsi zobus
un nepazīsi savu seju
esi mierīga kā parasti
jo atkal es neaizeju

tie miljardi kuri rīt šķirsies
lai sev ko labāku rastu
tie nezin ka drošāk ir uz salas
un noslīks ceļā uz krastu

es rokas paceļu tā
kā divas atvadu kallas
lai esam atdzisušie
tomēr vēl dzīvie uz salas


ubags (2)

tev plauksta ir nepiepildāma
kā debesu tuksnesis zilgs
tu klīsti šai klusajā dabā
kur cilvēks ir cilvēkam vilks

tu zemojies kodētām lellēm
caur kauliem un sienām ej
tu esi kā suns bet vēl runā
bet cilvēks kas garām iet rej

un meitene kas ir no vaska
kas pirkstus ap mobilo vij
varbūt viņa kādreiz būs stirna
kā kādreiz tā cilvēks bij

varbūt arī viņa būs ubags
vai pakāries ielenes tēls
tev neskauž ka tai ir kā vairāk
tev jāpiedzeras jo ir jau vēls

vēl trīsreiz tev pusaudzis iespers
no loga kāds pensionārs spļaus
tu nelūgsi Dievam tos sodīt
un Viņš tev piedzerties ļaus

no vecenes pudeli pirksi
kaut pretīgs tās lētais spirts
lai atgrieztos pagrabā savā
starp žurkām kur simtreiz jau mirts

un žurkas mācīs kā dzīvot
un kādai no tevis tiks smaids
līdz sirds atkal apskaidrosies
jo piedzēries būs vien tavs naids

tu atgulsies šļupstot pie sevis
par kamenēm galvā kas dūc
un aizmigsi maziņš un laimīgs
kā reiz pie māmuļas krūts


uz mirdzošā sliekšņa (3)

dziestošu ķermeņu rinda pie cauruma mākoņainā sienā
sniegbaltām salvetēm aizklātas eņģeļu sejas
cik ļoti man gribējās ieraudzīt sevi kaut vienā
bet nodzisa gaisma un sākās pēdējās dejas

viss bija jāatceras – katrs akmens pamestais krūtīs
no žurnālu vākiem apgūtais un uzlasītais no ielas
neredzamais ar ko es dejoju nopūta liesmu manu acu rūtīs
un teica – tikai tagad tavas problēmas pa īstam būs lielas

zibens man izlēca priekšā un lūdz noskūpstīt pēdējo reizi
es metu krustu un dzirdēju sen atdzisušus smieklus
pirmā mīlestība kā kaza atkal lēkāja nepareizi
arī naivais pieclapis ceriņzieds vairs nevēstīja mūžību vieglu

mātes rokas kā ubaga spārni nesa mani pie altāra kājām
lai es Dieva atstātā pēdā vēl uz mirkli sev atgūtu jūru
bet tā visa jau bija tik vēsture – smaga nasta ceļā uz mājām
ne vairs vīna ne kaislību maskas ne vairs pierasto kaislības mūru

kur tu biji ak bēgšana mana kad tik dzīvs un mūžīgs sev likos
tūkstoš laimīgu acu krelles kad vēl dega savērtas starā
kāpēc bailīgi meklējot sevi ar sevi es nesatikos
tikai pazudu dziļāk un dziļāk sevi pazaudējušo barā

gaisma aust un atmiņu pelnos mani modina atvars lai nirstu
vaigos mirdzošais asaru zvaigznājs mans vienīgais ceļvedis sevī
mana kļūda bij piedzimstot aizmirstā patiesība ka mirstu
mana veiksme – vien tā ko atklāju mana miršana tevī

uz mirdzošā sliekšņa…


Slapiņa velis (4)

saraudāts Slapiņa velis
vai kabatas lakats tur plīvo
virs pils kurā vientuļš karalis
ielenkumā dzīvo

bez varas kā ideja veca
par brīvību asinsbaltu
ar barikāžu rētu sejā
un dvēselē strēlnieku staltu

saraudāts Slapiņa velis
izvēlas karaļa plaukstu
un nolaidies iedziedas klusi:
es karal joprojām vēl plaukstu

sažņaudzis veli sev dūrē
karalis iekliedzas skaļi:
mēs zvērējām dzīvot balti –
nu zvērojam dzīvot zaļi

saraudāts Slapiņa velis
prom aizlido brīvajos gaisos:
jums pietiek ka paši viens otram –
ko es vēl te miris maisos

un visas barikāžu ielas
kvēl sāpēs uz neredzēšanos

es stāvu kanāla malā
un dzīvam akmenim klanos


asiņu pildspalvas (5)

aust pār tuksnesi bankas un kamieļi
saulē iedziļinās
skumji pakauši nopūtu mākoņi
portfeļu spoguļos lās

asiņu pildspalvas
latviski parakstās

jau pie akas krīt pēdējie kareivji
mutēs kaktusi zied
miglas māmuļa garo no trumuļa
dēlos vīlusies dzied

asiņu pildspalvas
latviski parakstās

deg pie deniņiem brīvlaisto lukturi
acis kā pakavi rūs
nebūs nekad kā bij – nebūs pat ugunij
brīvība negaidi mūs!

asiņu pildspalvas
latviski parakstās

nav upes – vien upes vieta
un cilvēks beidzot ir lieta
sien paunu – ir jāpošas

nav upes – vien upes smarža
un debesīs aizpeld barža
mēs bēgam bet jums nekas


tikšanās (6)

es tevi satieku vakar
uz vienīgās īstās ielas
tavas acis ir tik dziļas
un pa īstam lielas

tajās nav skatlogu meli
un nešķīstības pēdas
tavas acis ir tik dzīvas
kā visīstākās bēdas

tu raugies caur mani visā
kā pa debesu spraugu
tavas acis ir nogurušas
velti meklējot draugu

tu sāpīgi nokrīti ceļos
zvaigžņu un manā priekšā
nu tavas acis ir debesis
ar visu kas tajās iekšā

vienā kā asara – Kristus
otrā kā asara – medus
es gribu būt lācis vai bite
bet atkal jau esmu ledus

tad tu pacelies spārnos
kā laime tik neredzamos
un tavas acis ir kā bērni
pie logiem bērnunamos

tu aizej – es palieku stāvam
kā akmens vecajā vietā
un neko vairs nesaprotu
dzīvē – tik pierastā lietā

labāk nebūtu bijis
šīs tikšanās un šīs ielas
kavējas manās acis
tavas asaras dzīvas un lielas

tu redzi arī eņģeļus
un nākamo ciešanu rēgus
tavās acīs ir noslēpums:
es mīlu – tātad bēgu


svešais (7)

astrālais ķermenis kedās atkal ir bijis šai telpā
mūsu nolaupītās domas vēl mirguļo viņa elpā

mūsu skūpstu siltā gaisma dziest kedu iemīta ceļā
ceļā pie karalienes Neveiksmes papīra apakšveļā

astrālais ķermenis kedās visu labo pieraksta smalki
cik ļoti es ilgojos tevis – cik ļoti pēc manis tu alki

un tieši tai kritiskā mirklī kad mīlēt pa īstam bij grūti
viņš dubļos iemina pierakstīto ka dubļus vien sevī jūti

astrālais ķermenis kedās šonakt ir iekodis priekam
es neticu bet pēkšņi tu likies tik līdzīga ienaidniekam

bezgalība kļuva īsāka un zvaigznes panāca uz leju
atklādamas savu neglīto vulkāniem sarētoto seju

astrālais ķermenis kedās pat aizlēca Dievam priekšā
kad Tas pie rokas mūs ņēmis veda Mīlestībā iekšā

mēs bijām kļuvuši akli un dzīve liekulīgi vedās
tu domāji skūpstām mani bet skūpstīji svešo kedās

svešais…


vecis un buldozers (8)

viņš teica: pēdējais sprādziens jau ir bijis
un apklusa galvu noliecot klusi
viņš zināja – mēs nekad vairs nesanāksim kopā
jo izklīstam katrs uz savu pusi

viņš teica: te vēl gadsimtu būs kā muzejs
un uzkodu norijis nopūtās smagi
viņš zināja – cilvēki drīz nepazīs viens otru
un izdzīvojušajiem būs lauvas nagi

viņš teica: arī tos dažus samaitās gudrie
un avīzi atdeva izlasīt vējam
viņš zināja – savējiem atlikusi tikai šodiena
jo rītdiena jau pieder pavedējam

viņš teica: resursu pietiks tiks nepietiks laimes
un zīdainim pasvieda saplosīt pasi
viņš zināja – pilsonība ir fetišs
un tas bērns būs narkomāns ar visu klasi

viņš teica: tev mana mīļotā nu labāk viss redzams
uz tavu nemirstību kā vienmēr es dzeru
viņš zināja – dzīvie paši sev ir pieminekļi
un iebrauca kapos ar buldozeru

viņš teica: aizvien līdzīgāk te vīteros putni
un degvielu iegūs uz planētas citas
viņš zināja – nafta un patiesība drīz beigsies
sirds jau no bailēm un inerces sitas

viņš teica: tu smietos par mani ja būtu dzīva
un mīļotās eņģelim uzsmaidīja
viņš zināja – policists kas tikko iešāva viņam
nekas vairāk – tikai cilvēks bija

viņš teica: redzi policist es tagad mirstu…
un pievēris plakstus gaismai ļāvās:
tu nebiji nekas – nu mirkli biji kā Dievs
mana dzīvība bija rokās tavās

viņš apklusa – policists vēl taustīja pulsu
neko nesapratis no veča runas glupās
bet buldozers vientuļi devās tālāk
pārvērst visu bijušo drupās


atgriešanās psalmā (9)

kad menti ielenei ar lūpu krāsu
uzzīmēja milzīgu muti kas smejas
mentāli mēs likām tos mierā
taču fiziski pārvērtām viņu sejas

garām klīstošu suņu mēles
laizīja viņu saprāta atliekas no bruģa
vai atceries kā mēs to ieleni
atdzīvinājām uz pamesta kuģa

arī viņa izrādījās dzejniece
lai gan patēvs tai pērtiķis bija
vēl šodien – teic ielene – atmiņu ielīksmo
viņa izvadīšanas melodija

dzēruši tikai viens otru
mēs devāmies prom no ostas
menti kā pirmie cilvēki
atklāja uguni un sakārtoja jostas

nu mēs bijām kļuvuši kā sieti
cauri vīdēja zvaigznes un kuģu masti
un mēs trijatā dziedājām skaļi:
būt nošautiem ir tik neparasti

bāku ugunis liesmoja līdzās
vai tur eņģeļi bija vai ārsti
ja esi pērtiķis vai ments
saulspuķu sēklas pat mirušam bārsti

un tomēr mēs izdzīvojām
eņģeļu pilna bij reanimācijas ēka
tie dziedāja: menti cēlušies no mentiem
jūs – no 139.psalmā apslēptā spēka

vai atceries kādi bijām mēs
kādas bij mūsu mēnesnīcā ienirušās sejas
mēs gaidījām kad beidzot mūs arestēs
jo nebijām cēlušies no pērtiķiem bet no dzejas


ir galīgs vakars (10)

ir galīgs vakars – meitene dzied klusi
laiks iekšas griež uz nez jau kuro pusi
tā uzpīpē jo štrunts par dziļo kāsu
ir viņas dzīve zaudējusi krāsu

ar rāmu viltu pulkstenis dzen laiku
zied akvārijs pilns nosprāgušu haiku
visapkārt bezgalīgi smēķu dūmi
sev aci izņem meitene kā plūmi

ar atlikušo izņemtajā raugās
kā nekad nesatiktā dzīves draugā
ir galīgs vakars – abas pamirkšķina
un nedzied vairs jo pilna rīkle svina

kāds puisis streipuļo pa trotuāri
tam neredzamas dzeloņdrātis pāri
un plecos spārni slapji salauzīti
bet meitene to pasauc kā par spīti

viņš acīm meklē – kas to pūlas biedēt
sauc meitene – kāp augšā spārnus dziedēt
ir galīgs vakars – puisis atbild vārgi
bet viņai kritušie vēl vienīgie ir dārgi

tā viņu apkops nomazgās un glāstīs
vēl pasaku par nākamību stāstīs
tad abi uzpīpēs un bezgalīgi klusēs
jo beidzies viss kaut dzīve tikai pusē

ak iztēle kas māņus uzbur klusi
stāv meitene nevienu nesaukusi
ir galīgs vakars – tāpat dungo viņa
es padodos… un nomirst sirdsapziņa

laiks piecelties un spārnus savicināt
jā – pēdējais jo rīt… kas to var zināt
aiz loga upe akmeņi peld tajā
šai novakara stundā septītajā


klusuma zona (11)

klusuma zonā stāv sals un čokurā raujas vējš
ielido manī pa logu un krampjaini kaktā sēž
deviņiem falliem velns imitē pavasari
dziedi man līdz – viņš saka – die’s parāvis! tu taču vari

klusuma zonā acis kā kapsētas krustus sprauc
lūpas izmestas krastā dziestošās zvaigznēs kauc
eņģeļu dvieļos draugi vainīgi noslauka sejas
es jau sen raudu asinis bet mana mute vēl smejas

klusuma zona ir tuvu bet atgriezies vēl nav neviens
vesela lavīna biedru kā vienaldzīgs pieskāriens
es gāju tev tuvāk lai glābtu bet pēkšņi par atvaru tapu
tu kļuvi par mīlestību lai es tai kļūtu par kapu

klusuma zonā ik alka vibrē kā dervišu transs
tur tev nekas nepaliks pāri – tur viss vienmēr paliks mans
nāc saliksim rokas lai lūgtos – vēl taču nenes projām
klusuma zona ir dzemdības kurās Dievs vienmēr aiziet bojā

klusuma zonā ik seja pazaudē vaibstus un plēn
es tevi pasaulē laidu – te nelaižu! atkāpies zēn!
te nav it nekā it nekā lai kā tev to visu gribas
vien uguns kas izplaucē iekšas un smiltis kas ielauž ribas

klusuma zonā pie akas stāv kamieļi melni un dzer
karavānai jāsasniedz saule un smiltīm jāaizber
būs tumsa un nebūs kas tiesā – nazis bez spožuma trieksies
mana mugura tam būs durvis kas eņģēs vairs neiekliegsies

klusuma zonā nav gaismas – tā nokauta krustā kalst
mirušie smejas par mani ka man bez gaismas tā salst
es salieku rokas un nirstu – dziļāk zem dziļākā lāsta
es joprojām neko neredzu – es pazīstu gaismu pēc glāsta

šī zona ir grēks...


brīvā pasaule (12)

ja tev apnicis viss
tad makdonaldā ej
un paskaties acīs brīvai pasaulei
tās ir baltas kā sniegs
tik bez zīlītēm
izdzēs savējās ar
un ko gribi ņem

līdzās diplomāts kāds
ēd jau nezkuro reiz
jo ir pareizs te viss kas mums vēl nepareizs
bet kad nabags te nāk
sev ik dienas ko lūgt
smaids makdonaldam dziest:
vai reiz beigs viņiem trūkt ?

brīvai pasaulei dod
mīļais Dievs – cik tai lien
tikai mums nedod tā – dod lai pietrūkst aizvien
bet ja tomēr tev sirds
pēc brīvās pasaules skums
tajā pareizs un labs
ir tikai saldējums

brīvā pasaule brīva no ēnas
manā pilsētā nelūgta klīst
kam manām vātīm tās perfektie plāksteri
pazīst lai tā mūs pēc asinīm


pēc lietus (13)

pēc lietus ir vieglāk
kā raudājis klīstu
trauc svētrakstā putni
ko nepazīstu

ne atspulga peļķēs
kas apliecina
ka ir kāda seja
kas paciesties zina

slīd stilīgas maskas
un vaskoti stāvi
bars laimi sev klonē
bet dīvaiņiem nāvi

spļauj kokteiļu mutes
tieši mums sejā
bet pārvērsto dzīvi
vairs nepārvērst dzejā

es noskūpstu stiklu
aiz kura tu kraties
tai lecīgā fankī
kas izliekas patiess

tad aizveru acis
un esmu pie Sēnas
lai Francijas odi
sadzeļ man vēnas
 
lai mīla ir šķitums
es gribu kaut tādu
ja nepiedzimst sirdī
lai ienāk caur ādu

es eju pie tevis
caur disenes stiklu
ar rēcošu sirdi
kā motociklu


priekškarš (14)

leiputrija un berlīnes zēni
kā karotes izkūst tējā
pa trotuāriem aiziet kamieļi
un validolu sūkā vējā

uz palodzes mandolīna
guļ sastingušām krūtīm
meitene nezin par laimi
un būvē kafejnīciņu kūtī

bērni velk spļāvienam lūpas
pie ekrāniem mātes iet ratā
nāvīgas raidstacijas
ar pieri liek nosisties latā

plastmasas ģerānija
un pensionārs dziestošā logā
nabadzībai pietrūkst vien prieka
dēļ prieka jau arī mēs zogam

piedodiet nosisto laiku
un godīgi neizklaigāto
gar baznīcu milzīgs fiziķis
mazās kurpītēs ubagot kāto

krustojas dzīvie un nedzīvie
aust pastarās tehnoloģijas
nirvāna siāma liānas
kā sudraba siekalas vijas

apstājies taču un redzi
kamieļi klusi iet garām
izmisumam šovakar jābeidzas
jo rīt jau ir jāsākas karam


smeldzes piemiņai (15)

ir pazaudēts viss – arī bailes
vien spēle ir maize un veldze
tas sākās tieši tai dienā
kad pilsētā nomira smeldze

vēl sēžam bet gaismas vairs nav
ir beigusies elektrība
plīv kārtis kā fosforizētas
un acīs gail azarta ziba

pat ūdens ir beidzies un gaiss
vien tumsa un bezsamaņa
bet pīķis joprojām ir trumpā
un dzīslās verd rāvaina maņa

dzērāji kanāla malā
neredz viens otru bet smejas
skumjas un saraudātas
ir tikai eņģeļu sejas

ziemas nav vasaras arī
nav rudens nav pavasara
no klusēšanas mirušu putnu
ar diegu sien eņģels pie zara

tad pārmet krustu un lido
vienalga – uz augšu vai leju
Dievs ir visur – viņš zina
un asarās paslēpj seju

bet mums vairs nav laika nav gaismas
nav gaisa nav citādas veldzes
vien pīķis kas atkal ir trumpā
un pīšļi no zudušās smeldzes

laiks apstājies vējš arī asins
vien inerce neapstājas
ķermeņi dodas uz darbu
ķermeņi atgriežas mājās


« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments