cik smalkā diegā viss karājas

viens (1)

viens lidinās gaisā un viņam ir labi
viņam ir spārni viņam ir knābis
    
viens klaigā sētā aiz atkritumkastes
viņam ir ūsas viņam ir aste

viens medī pa džungļiem un auro kā durns
viņam ir strīpas viņam ir purns
    
viens tek man garām un spīguļo silti
viņam ir krasti viņam ir tilti

viens pilēdams pil viņa rokas ir slapas
viņam ir zari viņam ir lapas
    
viens plešas un kratās aiz piepūles lielas
viņam ir kvartāli viņam ir ielas

viens klibo man pretī tik līks kā skumjas
viņam ir domas viņam ir dumjas
    
viens bija varens viens bija liels
viņam ir zārks viņam ir miers

viens ir apmeties drusku tālāk
viņam ir tornis ar krustu galā


asaru krelles (2)

šī meitene darina asaru krelles
un izrotā gultu izrotā lelles
saulrietā staigā šī meitene skumjā
un visus pēc kārtas lād
    
vai tad nepieskarsies nemūžam
neviens pie šīm kājām šīm krūtīm šīm gūžām
man labpatīk līdzi ar viņu skumt
bet viņa nolamājas un klūp

nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes
ko lai vientuļai meitenei aiznes
šī meitene darina asaru krelles
un izrotā gultu izrotā lelles
    
ugunis rotā vijīgo tēlu
"viņi satiksies agri vai vēlu"


maigās rifkabīļu sejas (3)

maigās rifkabīļu sejas
laika akvārijā peld
    
spuras kustina un smejas
tagad ēsma labi ģeld

viena sirma mata galā
karu gabaliņu sirds
    
cauri sirdes gabaliņam
blēņu āķis blāvi mirdz

cap nu rausta ka tik turies
mats kā stīga rešņi skan
    
akvārijā rifkabīļus
kādreiz patīk zvejot man


krūmu brālis (4)

un vakara miglā
kāds pazīstams tēls
zem jasmīnu krūma
atņirdzās jēls
    
puķe tam rotāja 
pogcaurumu
un seja
atgādināja trumu

kur viņš tāds radies
es domāju kur
savāds un riebīgs
viņš gulēja tur
    
kas gan viņš būtu
ja būtu tīrs
varbūt sieviete
varbūt vīrs

man sametās bailes
man nepatika
domas kuras
viņš domāt lika
    
varbūt man reiz
bija atslēdziņa
kura caur zobratiem
aizved pie viņa

vai griezu 
uz nepareizo pusi
ka samazgu bedrē
viņš nogrima klusi
    
vai pasniedzu viņam
to kapeiciņu
kura kā vadzi
pārlauza viņu

kur gan tas bija
es domāju kur
kā suņa kodiens
viņš gulēja tur


mīlas dziesma (5)

gaisma tek pār kukainīšiem
kas pa zaļām lapām tek
manā sirdī tīri glīši
danco mīlas zirneklīši
maigums visam pāri deg
       
varbūt rokas sagriezīšu
sniegdamies pēc tavas krūts
sarkanīgām pilēm līšu
kamēr tevi atradīšu
tur kur maijvaboles dūc

varbūt aizkulties līdz mikai
alus tek no saules krūzes
varbūt uzsmaidīt tev plikai
krūtij pieskarties un tikai
pacelties virs drūzmas
       
lidot prom no kukainīšiem
prom no visiem draugiem bēgt
(laiks un nāve uzglūn tīši
tā kā divi zirneklīši)
acis tā kā durvis slēgt

gaisma tek un pirksti arī
tā kā smilts pār nazi plūst
šodien nē bet rīt vai parīt
ir jau žēl bet ko var darīt
ka es nepanesu jūs


meiča ar garajām kājām (6)

cik ļoti mēs bijām pieraduši
pie viņas garajām kājām
mēs runājām visu kas ienāca prātā
par viņu mēs nerunājām

līdz pienāca laiki kad iesāka dzist
zvaigznes pie debesu juma
un labākos gabalus izkodusi
aizloba lunkana puma

man liekas mēs meklēsim velti
meiču ar garajām kājām
mēs bijām piedzērušies bet kautri
mēs par to nerunājām
    
man liekas mēs meklēsim velti
cirks jau ir nojaucis telti
nāve jau sūta mums pāri
bezmiega dūcošo spāri

mēs varējām iegūt bērnus
no meičas ar garajām kājām
mēs bijām nīcīgi tārpi
mēs par to nedomājām


tur staigā maziņi Klāvi (7)

kur neviens vēl nav bijis
kur dzīvo kam vēl nav vārda
    
tur staigā maziņi Klāvi
un debesu akmeņus spārda

tur dzīvo viss kas es būšu
un viss ko es neatgūšu
    
kur neviens vēl nav bijis

no turienes sapņi nāk
no turienes bērni nāk
     
kur neviens vēl nav bijis
kur neiekļūs mūžam neviens

mans liktens ienākas manī
kā zirnekļa pavediens


cilvēciņš (8)

Cilvēciņš, kas izlēca
no manas sirds,
līdzīgs vienai pazaudētai
meičai ir.
    
Viņam gari mati,
līdz nabucītim krekls,
viss, ko saka cilvēciņš,
varbūt liekas sekls,

bet viņam ir daudz mīļuma.
Kas gan man to dos.
Nelaimīgais cilvēciņš,
viņš ilgi nedzīvos.


neatvadīsimies (9)

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies
    
asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies


pasniegtās rokas (10)

lampas un zvaigznes lēnītēm dziest
pasaulē valda šausmas un miers
    
sabrūk un gāžas mani nami
klusi kā  Mēness tu riņķo ap mani

briesmīgi žēl bet patiesi tu Mēness
kas mūžam nenokritīs uz Zemes
    
naktī var dzirdēt kā kauc manas klintis
kā bremzes kā rīkles kā hiacintes

pasniegtās rokas ir smaržas varbūt
grib nokļūt pie tevis un tukšumā zūd


nakts, tu drūmo puišu diena (11)

Ilgi viņš uz tevi skatās,
ilgi tevī lūkojas,
un uz gaišā rakstāmgalda
puķes viegli šūpojas.
    
Ko viņš tevī ieraudzījis,
aukstā, melnā rudens nakts?
Piesmēķētās krūtīs virmo
padrūms prieks kā nenozagts.

Bet viņš prieciņu šo ņēmis,
zadzis tiem, kam pienāktos, -
viņa siltais, gausais skatiens
reti aplaimo vairs tos.
    
Viss, it viss uz tevi tiecas,
tevī vien viņš lūkojas.
Nakts, tu drūmo puišu diena!
Puķes viegli šūpojas.


bija tāds dzejnieks (12)

ak raugiet šo padebesi
tur Veidenbaums vientulīgs mīt
un vieglītēm aizķerdamies
saule tam cauri spīd
    
vieglītēm aizķerdamies
atstaigā pavasaris
un kādu mirklīti vēlāk
sarosās puķes un zari

bet piedod ak mantīgais dārzniek
kas tulpes uz tirgu nesi
bija tāds dzejnieks viņš drusciņ
ēnojas padebesī


vērojumi krastmalā (13)

Krastmalā trīsuļo smiekli
Dāmas tur pastaigājas
No upes puses caur margām redz
Dāmu kājas
    
Sērīgi sērīgi vakars nāk
Vien dāmas vēl pastaigājas
Bez īpaša mērķa tāpat tāpat
Glītas un neglītas kājas

Nekāda vēja gludin gluds
Daugavas spogulis
Kur ta nu jozīsi dullā meitene
Kas tev pie joda ir noticis
    
Man bail ka tā dullā meitene klups
Pār dāmas kāju kas sērīgi ies
Meitenes visas par dāmām kļūs
Un man protams atliks pakārties


es neesmu vientuļš (14)

es neesmu vientuļš
nu kā lai
dzejas priekš vientuļiem rakstu
kad ikdienas vilnis man uzguļ
ar tīkami rosīgu šļakstu

es neesmu jocīgs
nu kā lai
dzejas priekš jocīgiem rakstu
tik naktīs es laimīgi kļūstu
pie virtuves galda par ākstu

tvīkst vientuļi vientulībā
un jocīgie jocīgi klaigā
un es viņu vietā skatos
bērniem un nāvei vaigā


āmurzivs (15)

puisis novēlās no klāja
kuģis ātri projām gāja
    
"es vēl gribu palikt dzīvs
 nesit mani āmurzivs"

puisis peldēja cik spēja
viļņi meta augšā lejā
    
"es vēl gribu meitas meņģēt
nekod mani resnā reņģe"

tālu tālu dzimtais krasts
tālu kuģis tālu masts
   
"es vēl gribu audzēt punci
neēd mani mīļais tunci"

lielās baltās viļņu bārdas
nedzird puiša teiktos vārdus
    
"es vēl gribu palikt dzīvs
nesit mani āmurzivs"


atvadies (16)

atvadies puisīti vecais
no gaišiem un ausainiem laikiem
   
kad sūkāji liepu lapas
un Salacā peldējies

tie bija lieliski laiki
maigi kā atmiņas
    
tu nezināji cik smalkā
diegā viss karājas

ir vasara pārtrūkusi
puisīti atvadies


bailes (17)

Vai tur nāve jūras malā
nedejo pa akmeņiem?
Kas tik savāds galu galā
spīguļo uz akmeņiem?
    
Kas tik savāds, bailes sacīt,
cilvēku nav tuvumā,
jāvelk elpa, jāslēpj galva, jāmūk
tavā tuvumā.

Siltums kluss no tava klēpja,
vēji pūš, un priedes šalc,
nebaidos, bet tikai slēpjos.
Kas tur mirgo? Priedes salc.
   
Ak, tas būs man tikai licies,
saules mirga akmeņos.
Tas būs licies. Tikai licies.
Liels un dzīvs - un nebaidos.

Nē, patiesi, nespīdēja
tur nekas, jā, it nekas,
staignas smiltis, paiet nevar,
jātic, nespīd, jātic, nespīd,
nedejoja tur nekas.


mana īsā skaistā (18)

ar papirosu izkūp dzīve gaisā
un rupucis pa mājas trepēm kāpj
ak mana lidojošā mana īsā skaistā
ak mana nolādētā kā lai tevi glābj
   
uz māju četri akmens pakāpieni
un stundām rupucis uz katra atpūšas
mēs bijām divatā mēs bijām ļoti vieni
uz tevi četri akmens pakāpieni


Jānis Elsbergs
Tava neatvadīšanās (19)
     
Tu esi kļuvis vienkāršs kā atnācis rīts.
Tu esi kļuvis vienkāršs kā mīts.
Tu runā skaidrības balsī
ar bērniem un mākoņu laukiem.
Tu runā ar draugiem.
Tu jūti vissīkāko straumi, it kā tev būtu spuras.
Tu jūti vismazāko vēju, it kā tev būtu buras.
Tu neesi ne jauns, ne vecs.
Tu esi vientuļš un brīvs.
Uz tavas neatvadīšanās
mana klātbūtne turas.


« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments