pēdējais pirāts

Baigi gribas (1)

baigi gribas vecos laiku
bezcerīgi lētu paiku
kaut ko sarkanu kas plīvo
čeku kas zin kā tu dzīvo

baigi gribas lai kāds vajā
kremli brašu – zvaigzni tajā
siltu pižiku un čaju
maija svētkos lētu haju

baigi gribas mīlēt brāli
sadzīvojot komunāli
katram savu gāzes plīti
diviem vienu kortelīti

baigi gribas algu cietu
prēmijas un siltu vietu
mazdārziņu dzeloņdrātīs
sirdsapziņu vienās vātīs

baigi gribas kilogramu
suņa prieku un vēl BAMu
vēl subotņikus un šņabi
dzert līdz muļķis tu kam labi

baigi gribas spēlēt čiku
mūžam lamāt Ameriku
baigi gribas sliktu dūšu
dzīvi cietumā uz mūžu

baigi gribas goda rakstus
jubilejās neļķu lakstus
varoņzvaigznes bendēm krūtīs
salūtu ka izbirst rūtis

baigi gribas baigi gribas
miličus kas ielauž ribas
komjauniešu melus visus
ļeņinus un sifilisus

baigi gribas dzīvot baigi
tā ka līķa bāli vaigi
peškas mūžīgi kas stučī
šiškas uzpirktie kas ručī

baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības
tikai nejust vairs to kaunu
kad šo laiku sauc par jaunu


Reinkarnācija jeb Krišjāns Barons atkal Rīgā (2)

reinkarnējies iekš sīņa
krišjāns barons bruģi mīņā:
prieks ka letiņiem vēl iela
kuru manā vārdā liela

korišs nāk ar šķību mūli
pillā jau un vaļā ķūli:
nafig zoles badā trīsi
ja uz šaru templī rīsi

templis – baraka no skata
tālu saldas smaržas plata
rinda nebeidz glaimus čalot:
krišna dievs jo paiku dalot

prezidents no troņa sava
arī sauc: lai krišnām slava!
pareģi jau sola rītu
prezidentu krišnaiītu

kamēr krišjāns rīsus brūķē
krišnaīts tam kņižku stūķē:
lasi to un daiņot rimsi –
letiņos vairs neatdzimsi

krišjāns jūt ka asinsritē
senču balss tam dainas citē
pēkšņi rīsu pilna dāma
skaļi nokliedz. hare rama

hare rama! rīsu dievam
jādzied latvietim un krievam
štrunts par bībeli un dainām
paikas dēļ mēs dievus mainām

līdzi jāiet tautai glupai
gludi skūtu pauru grupai
krišjāns nezin klausīt kuru
sirdsbalsi vai krišnas guru

gājiens nu jau simtus vada
seko visi kas pie bada
katram tiks kāds krišnas rīsiņš
tik ne sardele vai cīsiņš

jeņķu sekta jau pie Doma
mantru maļ līdz aptumst oma
Doma gailis vēro Rīgu
nodevīgi lētticīgu

krišjāns nīsdams krišnas slavu
velk no ķešas krutku savu:
labāk sīņa krustu velku
nekā pielūdzu to elku

nopļautam no krutkas spara
neskādē vairs mantru vara
miegā viņam rādās kapi
kuros aprok dainu skapi

krišjāns barons atļurbenē
šausmas pareģodams stenē:
tā uz kuras krišnu liela
sauksies “krišnas baro iela”

o maķ tvaju za nagu!
kā gribas par Daugavas vanagu
un prom prom prom


Mašīnrakstītāja Marta (3)

kam jāzina kur naktis vada Marta
nāks rīts tā atkal būs uz starta
pie sava galda darbā sēdīsies
būs godīga un klusa kā pats die’s
tik sārtums acīs tai būs samanāms
bet citādi viss sejā šķitīs rāms

pa taustiņiem tā nekļūdīgi sitīs
un burti kārtīgi uz lapām kritīs
pat tad ja kolēģes uz Martu dīks
tā darbu padarīs un nesaīgs
tik reizēm nožāvāsies nemanot
bet arī to tik labi retais prot

ja kāds pie telefona Martu prasīs
tā kādu tekstu aizrautīgi lasīs
un lūgs lai patraucē pēc stundas to
jo kļūdas steidzīgi tai jālabo
tik zīmulis tai pēkšņi nokritīs
bet citādi būs mierīgs it kā viss

par Martu kolēģes tik labu zinās
un diez vai kādreiz kaut ko izdibinās
no uzdzīves ko tā pēc darba sāks –
kad pienākums tās prātu nenomāks
tad Martas īstā seja modīsies
un Dionīss būs arī viņas die’s

kā vellata tā bāru zālēs riņķos
gan tērpos žilbīgos gan smiņķos
tās acīs dzirkstīs vīns un šampanietis
gan izdzertais gan tas kas tiks vēl liets
un katram kas to dejā uzlūgt steigs –
kaut desmit lūgs uzreiz – tā neatteiks

tai vīri sauks: hei bāra Marta trakā!
dzer vēl jo vēl mums nauda makā!
un Marta dzers un dies līdz bāru slēgs
tad skaļi pasmiesies un projām bēgs
vai tā uz mājām kādu līdzi ņems –
to neviens cits tik pati Marta lems

bet lai vai kāda naktīs lieka Marta
nāks rīts – tā atkal būs uz starta
pie sava galda darbā sēdīsies
būs godīga un klusa kā pats die’s
tik sārtums acīs tai būs samanāms
bet citādi viss sejā šķitīs rāms


Vēstule Arnoldam Švarcenegeram (4)

ak mīļais Arnold ap tevi dāmas spieto
un jaunekļi grib tādu rumpi sev
mums atklāj kādus hormonus tu lieto
lai uzkačātos līdzīgi mēs tev

ak mīļais Arnold tev nauda ir kā spaļi
sev arī alkstam tādu nopelnīt
diemžēl vēl neesam tik bezkaunīgi čaļi
kas spēj tik dārgi lētu muļķi dzīt

ak mīļais Arnold kā dzīvi šo lai maina
mēs puišeļi kas šo to saprot jau
bet liekas sirds tev arī muskuļaina
un varbūt tās tev vispār krūtīs nav

ak mīļais Arnold tu tāds kā Amerika
kā protēze kas īsta tikai šķiet
mums uzrakstīt tev vajadzība lika
ak atsūti mums dolārus mazliet

pēc mēneša bija atbilde no viņa
ko rakstījis bij viņa sekretārs –
ir viņa šefs vien muļķiem pasaciņa
ko izgudrojis vīrs kāds naudas kārs

ir Arnolds šis vien lelle piepūšama
ko kompresori rītos uzkačā
tur nav no īsta cilvēka ne grama
vien plastmasa un vairāk it nekā

Stalone ar, Brūss Villiss un pat Sīgals
ir maisi vien ar gaisu pildīti
bet stulbeņiem šī prece vajadzīga…
vēl sekretārs mums sūta bildīti

uz bildītes guļ Arnolds tukšs bez gaisa
kā lupata ko izkrāsojis kāds
tā Amerikā supermeņus taisa
pat Klintons esot īpašs aparāts

nu saprotam mēs beidzot šitās lietas
ka svešumā bij velti klīdis prāts
ir Ivars Kalniņš – elks tepat uz vietas
bet nu par vēlu – tas jau deputāts


Aborta princese (5)

kāds ginekologs Petens Žanis
reiz bija atnācis pie manis
un pastāstīja sapni svaigu
viņš man par patiesību baigu

reiz sapnī Žani apmeklēja
kaut kāda embrijveida feja
un teica: princese es dakter
jums sveiciens no mums visiem slakter

cik ģēnijus tu izoperē
bet tauta otro šķiru perē
no septiņiem ko kauj ar varu
ir vismaz pieci dižu garu

kā tu to zini?: Žanis taujā
bet princese tam ielec saujā:
ir abortēto paradīzē
mums tie kas līdzētu jums krīzē

tur ir viens embrijs vārdā Janka
ja būtu dzīvs tam būtu banka
kas ekonomiku tā celtu
ka katram tiktu maiss ar zeltu

un embrijam kā vārds ir Vija
uz zemes būtu ministrija
kas rūpētos par latvju tautu
un nevis aplaupīt to ļautu

vēl embrijs kāds ko sauc par Līgu
slēpj sevī dzimtu dižciltīgu
ja nebūtu to aborts dzēsis
savs karalis mums būtu Cēsīs

vēl embrijs kāds ko sauc par Klaidu
mums zāles radītu pret aidu
un tādus ienākumus raustu
ka mūs pat emirāti skaustu

un vēl viens embrijs saukts par Tāli
mums dzekotu tik ģeniāli
un atkal tautu saliedētu
ka augt un vairoties tā spētu

vēl princese man teica sāļi:
mēs abortētie tur kā brāļi
bez skaudības un naida esam
un godam latvju vārdu nesam

tad viņa teic: nāk tiesa Žani!
un grūtniecē tā pārvērš mani:
nu draudziņ ievelc dziļāk dvašu
es abortēšu tevi pašu

kā zarnu plēsa mani laukā
un svieda atkritumu traukā:
nav paradīzē vieta dumiem
tev jāpaliek starp atkritumiem

trīc Žanim rokas rumpis raustās
pēc patiesības tikko paustās:
daudz ļauna darījis es tiku
nu pāriešu uz politiku

man šķiet es embrijs dižciltīgais
un karalis drīz kļūšu Rīgai
es visu sēklu izlietošu
un tautai dižu cilti došu

jau Žanis pakāpies uz galda
tam šķiet viņš karals jau kas valda:
hei embriji jūs paradīzē
es ģēnijs kas var līdzēt krīzē!

tam nesanāca lietot sēklu
jo apvilka tam trako kreklu
pēc neiroleptiķiem gan dziņa
gan saprāts pazuda no viņa

šim stāstam morāle ir viena –
reiz katram dakterim nāks diena
bars embriju kad laukā rautu
tam pārmetīs ka izkauj tautu

bet kā gan trakos jākļus valdīt
tos kuriem velti baušļus skaldīt
nav falls vien regulējams statīvs
šķiet kompromiss vien – prezervatīvs


Zilā pasaka (6)

piedzimst Maigons Amerikā
demokrātijā kur var
būt par tikumības sargu
un par izvirtības ar

psiholoģijā tēvs doktors
grāmatās tik dziļš tā skats
ka nemaz ar nepamana
cik no dēla tāls jau pats

citātiem viņš dēlu māca
citātiem viņš dēlu bar
tomēr pilngadības dienā
Maigons uzsauc: ietiks ar

iejūsmots par patstāvību
Maigonis pie jūras trauc –
kāpu ēnā divi vīri
mīļvārdos viens otru sauc

Maigons aizbāž pirkstiem ausis
skatu debess klajos ceļ –
mākonis kā pūkains dibens
mīksti zilo zilgmi šķeļ

augstskolā jau Maigons studē
būdams pamatīgi zils
izdod žurnālu priekš gejiem
“Kaligulas seksa stils”

reiz sr draugu tēva mājās
Maigons vārda dienu svin:
redzi tēt – mans mīļais draudziņš
tētis atbild: velns viņ’ zin

izskolojies Maigons augsti
jūt ka senču balss to sauc
ne vien ezeri kur zili –
cerams arī zilo daudz

Rīgā atmoda jau valda
taču zilie šķiet vēl dus
Maigons medīdams sev draugu
studē ielās dibenus

kādai partijai ir kongress
Maigons tajā ielūgts ar
saņem dūšu prasa vienam:
kur te zilos sastapt var?

pasmaida tam svešais maigi
kā vien zilie smaidīt mēdz:
mums kopš komunistu laikiem
viss joprojām konspirēts

partijai kad saiets galā
Maigoni sauc priekšsēdis:
man par jums jau pastāstīja
stundu vēl un būs jums viss

kādā dzīvoklī kā pilī
Maigons beidzot atvests tiek…
ai kāds gods – pats Domes spīkers
viņam bikses novilkt like

plikām pakaļām un dejā
apspriež vīri karjeru:
izpalīdzi TV šefam –
redaktors rīt būsi tu

Maigons nav no Malēnijas
TV šefs vēl labs paties:
sveiciens tev no Amerikas
un ja vari pieliecies

debesis no ziliem zilas
Rīgā gaiss no ziliem zils
maigoņiem no malu malām
acu galā Rīgas pils

iekļūst Maigons deputātos
zilu miglu tautai pūš:
ja par prezidentu mani
vēlēsiet – būs ilgāks mūžs

tauta kā jau allaž kļūdās
Maigoni par kungu vēl
zilo gājiens iziet ielās
muļķiem svētki – Dievam žēl

jau pēc gada tradīcijas
latvju tautā mainās ar
vīriets vīrieti drīkst precēt
un ja grib tad suni ar

visiem Rīgas pieminekļiem
atkailināts dibens tiek
un pat sēdošajam Rainim
Maigons pozu mainīt liek

zilie savā zilo zemē
ielās kopojas un dzied:
dibens mūsu laika seja!
tādi laiki – piedodiet!

paiet paaudzes vēl sešas
latvju tautas nav vairs te
Daugavu līdz pašai jūrai
migranti sauc Zilupe

ko šī pasaka tev māca –
to ka labāks būtu stils
radīt pēcnācējus tautai
un pēc tam var palikt zils

zili mani zemes lini…
vai tu arī? ej nu zin…


Sunītis pižiks (7)

sieviete ar bērnu skrien meklēt zvanu
zemessrags krustojumā aptur izdzīvošanu
pižikam līdzīgais sunītis no bada aiz visa raugās…
starp dzīvību un nāvi nav brīvas nevienas spraugas

sieviete ar bērnu vēl neredz ielai galu
zemessrags bijušais streļķis privatizē nāves salu
pižikam līdzīgais sunīts atceras visu pirms sevis…
dzīvība pagriež dibenu – uz tā stāv rakstīts “levis”

sieviete ar bērnu vēl ir šai atmosfērā
zemessargs arestē Solveigu – pārāk ilgi tā gaida Pēru
pižikveidīgais sunīts visiem suņiem redz cauri…
dzīvība neskūta klaiņo – nāve ar pliku pauri

zemessrags mūžīgi notiesāts kliegt uz sevi: maita
sunīša dvēsele debesīs ir kādam svētajam pižiks…
nāve tur nav vairs nekas – tā ir Jūdass ar iesauku rižiks

sieviete ar bērnu šai pasaulē bij tukša vieta
zemessargam zeme ne debes bij svēta lieta
vienīgi sunītis dzīvoja savu dzīvi kā bija tā bija…
dzīve vai nāve
debess vai zeme – viss viena melodija

reizini to tūkstoš reiz
pareizi vai nepareiz’
dzīvē reizēm aiziet greiz’
bet jāmirst tikai vienu reiz


Dziesmiņa par lauku Mariju (8)
'78

kad satiku es Mariju
no mīlas laukā kusu
un visu tūdaļ darīju
lai vilktu to uz dusu

bet Marija man pajautā
vai daudz es lasot dzeju?
es melodams tai saku: jā
un skūpstu viņas seju

tad Marija man pajautā
vai māksla mani saista?
es melodams tai saku: jā
un ausī čukstu: skaistā

tad viņa mani provocē
vai daudz es šņabja lacis?
es melodams tai saku: nē
un skūpstu viņas acis

tad viņa klusi vaicā man
vai gribot es to joku?
es atbildu ka gribu gan
un skūpstu viņas roku

pēc joka vaicā Marija
vai garšo mīlas rausis?
es sarkdams atbildu tai: jā
un skūpstu viņas ausis

kad atkal satiku es to
tā teica - gaidot dēlu
es nemelodams kliedzu: ko?
bet nu jau bij par vēlu

tad viņa klusi pajautā:
vai lai pie tevis eju?
es bezspēcībā saku: jā...
tā skūpsta manu seju


Dziesmiņa par sejas krāsām (9)

ja cilvēks mierīgs – to var manīt
tas labi lasāms viņa pozā
un arī seja mierīgajiem
ir vienmēr veselīgi rozā

kad cilvēks dusmīgs – redzams katram
tā krūtis dusmu spazmas cilā
un arī seja dusmīgajiem
nav rozā vairs bet krāsā zilā

ir deputāti vienlīdzīgi
kā brāļi sadzīvo un māsas
un atšķiras vien brīžos tajos
kad mainās viņu sejas krāsas

kad paģiras tiem iekšas plosa
to var tie neteikt balsī skaļā
mums visu atklāj viņu sejas
to krāsa brīdinoši zaļā

ja pieķers viņus melos īstos
to neslēps liekulības kārta
jo melus atklās viņa seja
kas kauna dēļ būs tumši sārta

ja deputāti parlamentā
vēl iziet pirmā gada tūri
tas nosakāms pēc viņu sejām
kas tādiem pelēkas kā mūri

ja trešais gads tev parlamentā
pat ja ar krēmiem seju kopi
tai specifiskā atmosfērā
tu mazliet truls un dzeltens topi

vēl viena krāsa kuru minēt
liek bojāejas aktuālums –
ko atkārtoti neievēlē
tā seju pārņem līķa bālums

grib tauta piedzīvot to dienu
tik ilgi jau tai pārāk tālo
kad vaigā spilgti dzeltenajiem
tā beidzot redzēs līķa bālo


Maša (10)

Mašu nacionālisti
pārtaisīja par Ilzi
un pēc eksāmena
saderināja ar latviešu milzi

milža izskūtā pakauša septiņās
speķainajās rievās
bij lasāms ka krievi vislabākie
esot latviešos pārvērstie krievi

milzis iegrūda lzīti
savā melnajā mersedesā
pie spoguļa pakārts bij Lācplēsis
kas latvisku simbolu nesa

mājās saderinātos
gaidīja guļbaļķu baseins
friziere bārtas kostīmā
un prievītēm nokārts masieris

baseinā milzis Ilzīti
sava vēdera kalnā vilka
Ilzīte nikni nošņāca:
v puzu bi ķebe vilku…

samulsa milzis skaidrodams:
ar visām es līdzīgi sāku…
Ilzīte atbild ar akcentu:
man gribas ko latviskāku

vēl sacīja Ilzīte milzim
tai griboties somu pirti
milzis atbild: šī iemesla dēļ
mēs rīt jau būsim šķirti

pamodās Ilzītē Maša
un kliedza ar slāvisku sparu:
kāpēc? bet milzis svinīgi:
man pirts ar latvisku garu

lai notiek: sacīja Ilzīte:
būs labi ar tādu pašu
bet milzis juta ka Ilzīte
vēl pārāk atgādina Mašu

tas izsauca tetovētāju
no folkloras kopas “Venta”
un lika tai uz dibena uztotevēt
īsti latvisku ornamentu

Ilzīte ļāvās vēl cerībā
reiz kļūt par latvisku sievu –
nu dibens vismaz būs jau latviešu
kaut dvēsele tā pati krievu

milzim šī pārmaiņa patika
viņš tautiski gandarīts tika
un deviņas dienas Ilzītei
pliku pakaļu staigāt lika

devītās dienas vakarā
milža māja bij pilna viesu
latviski runājoši krievi
nāca novērtēt Ilzītes miesu

dibens atausa milzīgā ekrānā
viesi sauca: nu prjamo kak diņa…
uz katra vaiga pa auseklim
pašā vidū margrietiņa

Ilzītei gan milža rituāls
ne visai nacionāls šķita
tā paķēra sprigulīti
un videokamerai sita

viesi izvilka savus šaujamos
bet milzis uzsauca: mieru!
nav vērts savus stobrus svilināt
lai latvietī pārvērstu “sieru”

bet Ilzītei uzpirkts bij terorists
tas parāva aukliņu tievu –
viss baseins gaisā uzgāja
un bariņš latvisko krievu

kad sprādziena putekļi nosēdās
Ilze sauca: živ ti moi Saša?
no drupu kaudzes izlīda
vīrs tetovēts saukdams: da Maša!

tie abi sirsnīgi apkampās
puskrieviski sarunājās
viņš teica: kislotoj tvaju zadņicu
očisķim pie manis majas…

bij laimīga Maša ka beidzies viss
un dvēselē lūdza Dievu:
par vienkāršu krievieti ļauj man būt
ne latviski izceptu krievu


Trauku mazgātājas pēdējais sapnis (11)

viss sākās tieši no plīsušas sirds
no neapturami asiņojošām vātīm…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
lidot virs mirdzošām trolejbusa drātīm

laiks stāv un redz kā virinās viņas logs
putni debesu driskas iemet netīrās rūtīs…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
pārvērsties eņģelī ar Merilinas Monro krūtīm

ielas putodamas pāri malām pludo
gājēju straumē vairs neredz cilvēkus pašus
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
lai viņas bērēs viesi mirtu pārēdušies lašus

avīzēs ietītām galvām tauta stāv rindā pēc nāves
mersedesa zārkā vizinās brīvības feja
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
lai vismaz pēc nāves tai būtu sava seja

uz Frankfurti drīz būs aizlidojuši visi
Rīgai paliks tikai žurkas čurkas un bāreņu bari…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
negribēt neredzēt vēlvienu pavasari

nodziest trejas zvaigznes Mildas zaļajās rokās
pieminekļa mēle ievelkas atpakaļ čūskā…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
ienirt kā O. Vācietim nāves atbrīvojošā tūskā

pēdējie pakauši snauž uz saviem pēdējiem pleciem
saules vairs nav tik maigi černobiļas līņā…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
beigties pirms brīvība beidzas demokrātiskā cīņā

visbriesmīgāk dzīvot ja valda stulbeņi visi
tad kā nekad gribas nāvi vai kārtīgu caru…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
nepiedzīvot tālāk šo pēc brīvības pasaules karu


Vēstule emigrantam (12)
 
pie mums runāja ka koki mērkaķi un cilvēki
esot no vienādas zortes
ka pati daba tos dēstījusi
iekš savas kosmiskās tortes

pie mums bez Dieva drīkstēja būt laimīgs
ar Dievu pielikts pie sienas
un visi dzīvie palikušie
pieminekļus būvēja ikdienas

pie mums uz katra stūra Vadonis staroja
un zilīšu deguni zili
ja kāds cerēja izdzīvot skaidrā
tas piedzīvoja psihiatrisko pili

pie mums čeka kā rūpnīca ražoja
ārštatniekus milzīgām ausīm
lai dzirdētu vai bojāejas ideāliem
mēs visi vienādi urrā bļausim

pie mums baznīcās minerālmēslus glabāja
bet priesterus lēģeru kapos
un oktobrēniem bij obligāti jāiemīlas
savās partijnieku mammās un papos

pie mums izmisums bij laimes pazīme
un vājprāts progresa ķīla
bet Staļina revolucionārais sadisms –
vispatiesākā cilvēkmīla

pie mums bij pa polšam uz rīkli
pa pelšem uz darbļaužu kakla
krustu vietā krustvārdu mīklas
uzdeva komjauniete akla

pie mums zinātniskais komunisms
zinātniski pierādīja
ka rītdiena kas nekad nepienāks
ir labāka par vakardienu kas bija

no visa tā kas reiz bija
nu secināt varam bez steigas
vienalga kura revolūcija
jau iesākumā ir beigas

pie mums pie mums
ne pie jums


Dziesma par nolaupītajiem grašiem (13)

jau piekrāts daudz bet visi tomēr krājam
kaut nezinām kur mantu likt
ir nauda zeķē stiprajam un vājam
un cerība par naudu visur tikt

viens tautu apzog otrs savu sievu
bet trešais draugam ķešā brauc
tas apzagt varētu pat pašu Dievu
tik nezin vēl vai Dievam naudas daudz

pat avīzēs tiek zagļi godā celti
un ievēlēti augstākajos amatos
nav vainīgi nedz misiņi nedz zelti
ir vaina sen jau pašos pamatos

lai visi dzīvo tā kā vēlas paši
lai zaglis steidzas zagto mantu rakt
nav svarīgi mums nolaupītie graši
ir svarīgi vien pašiem sevi neapzagt

nav Dievam zagts vēl naudas maks
un ja to nozags kur to raks
atpakaļ debesīs atpakaļ debesīs
Dievam pats zaglis uznesīs


« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments