krusta skola jeb kliedziena attālumā no sirds

Kliedziena attālumā no sirds (1)

kliedziena attālumā no sirds
dzīvo cilvēki un ceļ savas pilis
debesis ir melnas melnas
tikai akmeņi lido zili

putni dzied kā pelni savos kokos
un koki elpo aiz pieraduma
mirušas upes iztek man cauri
visa baznīca smaržo pēc ruma

tā ir pasaule kurā tev jāmācas dzīvot
bet tu vari arī nomirt ja gribi
svarīgi notikumi ir tikai avīzēs
bet tu esi neaprakstāms
un tikai kā zvaigzne zibi

šeit visu vajag gribēt tikai sev
un iegūt kāroto pirms laika
 cik tāda aprēķināta dzīve ir slima
 cik tāda neiemīlēta nāve baiga

klusumā rosās izmisums nenobriedis
kādā mātē veidojas cilvēks nekam
bet pasaule pulcējas maniakāli
pēdējam bojā gājienam

kliedziena attālumā no sirds
notiek dzīvība gaistošā vizmā
es neklausos ko melo radio
es pats izčukstu vārdu: kataklizma


Muļķa dziesma (2)

ar pirkstu smiltīs viņš zīmēja
ar pirkstu no Betlēmes kūts
Viņš uzzīmēja tevi
un piesprauda zemei pie krūts

pat muļķis ir līdzīgs Dievam
 bet gudriem to nepamanīt
uz altāra nolaižas telefons
un neprātīgi sāk zvanīt

hallo ir iestājies vakars
ēd pērminders svētītu vistu
un runā brīvības raidītājs
lūdz nerunāt visu par Kristu

hallo jau stabilās grāmatas
kā siseņi mākoņos lasās
rīt oficiāli aizklāsim debesis
lai ienāktos ticība masās

bet tāpēc es esmu muļķis
un neiešu eņģelim zvanīt
tās smiltis un pirksts no Betlēmes
tas viss vēl joprojām ir manī

mans Kungs Tu esi mana klints
bet Tevī cērt nedzīvas sejas
tik daudz izmirušas acis
tik maz acis kas smejas

mans Kungs es nezinu visu
bet tāpēc jau Tu man esi
ņem manas nogurušās smadzenes
par upura delikatesi

Nāves paradīze (3)

saule kausē antarktīdu
āfrikā drīz sals
šokolādi nabags nopērk sunim

nedzimušu bērnu balsīs
ģenerāļi raud
pasaule ir paradīze nāvei

profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo

teroristi debess vārdā
savus brāļus kauj
konserviem kauj ziloņus kā cūkas

izmiruši visi svētie..
pīšļi jāpielūdz
rituāli mīlestību vajā
profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo

apmācies un līst
līst manu brāļu asinis
templī lūgsnu dzied
par dzīvajiem lūdz mirušie
apmācies un līst

nogurusi primadonna
frizētavā guļ
viņas dēlu aprok zonas kapos

drīz būs joku spēle galā
priekškars aizvērsies
visi tēli izklīdīs pa ellēm

profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo

māmiņ kas ir patiesība
tēt kas esmu es
neder man šī nāves paradīze

jāsakrāj ir lidmašīnai
projām jālido
debesīs tik daudz ir brīvu vietu

profesors nesaprot neko
deg uguns un apledo


Rīt atkal būs pavasars (4)

ķenguri savos maisos
iznēsā vēstules
ir tik eksotiski laiki –
tikai banānus ēdam mēs

sievietes vienādi slaidas
vienādi smaida tās
vīrieši ne mazāk vienveidīgi
 iemīlas padzīvo pārskatās

bij baloni pistoļu svētkos
nu vienīgi aptiekās
eh nesanāk nesamīt skudru
eh aborts - neskumsti mās

nu tādi dzīvīgi laiki
kas nāvi bārsta ka skan
mana draudzene izlēca no piektā
dzīvot nemācēja bet gribēja gan

tev un man paliks pāri
viens santīms un viens gars
tas nekas ka jau bija - rīt atkal būs pavasars

tik daudz visādu sektu
arī partiju vai cik
dzīve nu ir tik daudzveidīga –
kā lai neapnīk

es ceļos un bēgu
visiem vējiem pie krūts
mans draugs demokrātiski pārveidojies
grib lai Dievs viņu lūdz

kosmētiskajā salonā
glītas meitenes maskas mij
neviens negrib to kas ir –
visi tik to kas bij

bet kad atnāks vecie laiki –
asinis sāpes un posts
vienalga uz debesīm dosies
vistukšākais glābšanas plosts

ministriem kā vienmēr
gaiss viegls dzidrs un tīrs
tomēr skaties kā gribi
krustā nav saredzams vīrs

visiem laikmetiem pāri
sievietes palagus klāj
Dievam piedomā krūtis –
neko vīrišķu neatstāj

viss ir ārzemju garšā
tiek pārtaisīts lai ir svešs
tie no aizokeāna saka:
te būs oāze nebūs vairs mežs

meža lauma un koku rūķīt
neļauj mīļoto mežu cirst
es mācos visās valodās
visus gudros pasūtīt...

Sibīrija un Slītere
joprojām kā māsas šķiet
ir taču vienalga kurā mežā
no hroniskās atmodas skriet

parlamentā gan saka:
tieši šodien viss mainīties sāks
vēl pacietīsimies šodien –
varbūt rītdiena nepienāks

viss mainās un cilvēkiem liekas –
nu beidzot ir savādāk
bet savādāk ir tikai tiem
kas līdzi mainīties māk

tev un man paliks pāri kā vienmēr
viens santīms un viens gars
tas nekas ka vakar jau bija –
rīt atkal būs pavasars


Īstenība (5)

es biju īstenībai tik tuvu
ka no tās gandrīz neatšķīros
tur bija viss kā bija
tikai vēl miers kā krustā sistos karavīros

arī tu man iznāci pretī
un visa pasaule čokurā rāvās
es neatceros neko un visu
bet mīlestība uz dzīvību un nāvi kāvās

eņģeļi meta jocīgus lokus
tie mirdzēja zaļāk kā lielās spāres
vulkāniem sastinga lava uz lūpām
štrunts par pasauli gan tā pāries

es dzīvoju dzemdētājas klēpī
tik mokoši ar jums visiem saistīts
ka vienmēr kad nāk vecie laiki
ir pretīgi reizē un skaisti

es dziedu sev iekodies lūpā
reibis no asinīm savām
akmeņi lido tik tuvu
manu noslēpumu dievišķajām gravām

ir sirds mana krustceles vienmēr
un vienmēr es ceļos lai kristu
lai nepiesauktu vairs sevi
bet Kristu Kristu Kristu


Pie lielās jūras (6)

pie meitenes vēl klāt olīves un vīnu
lēni ejamu ceļu līdz pašai jūrai
noskūpstītu mēness ūdens rozi
un debesis mēmas kā raudu mūri

pie mirušās dienas pieskaitīt skumjas
visu to kas pasacīts bez jēgas
naudu par vilcienu līdz šejienei
un uzvaras izmisuma pilno saucienu: bēgam

pie tāluma iedomāties mūsu tuvumu
neredzamo kā kaut ko mūžīgi redzamu
savu nespēju just kā pēdējo mīlestību
un nogrimušo sauli vairs neaizdedzamu

pie visa vēl iztēloties neko
savu aizmiršanos un meitenes auksto roku
viņas krūtis kā vīlušās observatorijas
un savu piedzimšanu kā neizdevušos joku

pie tā tad vēl atliek nopūtas
mitri sērkociņi un peldbikses slapjas
un tumsā neredzamas bizbizmārītes
kas no katra nākamā viļņa glābjas

un tikai tad es saņemšos laimei
savam pēdējam lēcienam sevī
tikai tad kad būšu bezcerīgi vīlies
jūrā krūtīs vīnā olīvēs un tevī

tikai tad es tev sacīšu: mīlu
un pagriezies ieniršu bēgošā naktī
tikai tad kad tu man būsi piedzimusi
ar dzīvību un nāvi nešķiramā taktī


Dēlam (7)

tava dzīvība ir mana banga pret krastu
it kā parasta lieta taču tik neparasta
nākdams tik ilgi un tālu nu esi pienācis klāt
dzeja ir valoda kurā visu var sarunāt

zini viss bijušais un arī turpmākais starp mums
būs ne mazāk ne vairāk kā noslēpums
varbūt pirms tevis tā bij mana iegriba vai griba
taču tā var iemiesoties vien Dieva mīlestība

klausies ne runās bet manos dzejoļos rāmos
tie ir Dieva darbi man nepiepildāmie
un kad manis vairs nebūs vien pantu lēveri plīvos
tad zini tavs tēvs tomēr vēl kaut kur dzīvos

es nezinu vairāk kā ķeizargriezienā rakstīts
mans zobens nekad vairs neatgriezīsies makstī
esmu izgājis karā ar šo ugunīgo pļavu
ne tikai ar savu nu jau arī ar tavu

ja tu zinātu dēls cik šī pasaule smaga
nu divatā ar brāli jūs jau esat melns aiz naga
tas ir tik daudz - celt kopā kaut nieku
nebīsties skumju skumsti Dievam par prieku


Dziesma liekajiem (8)

es dziedu un eju un izeju nabagiem cauri
viņiem nav nekā - uz trijiem viena aura
tie ir mani vienkāršie ļaudis kas savās sāpēs dzied
es aicinu jūs līdzi caur pasaules nabagiem iet

šī pasaule pārtiek no tiem kas tai lieki
tā dzīro un krāj - lieko bēdas tās prieki
debess nabagu pilna jau ieliekušās sijas
visi liekie ir svētie no citas dimensijas

hei uzdziedam tiem kuru naktsmājas pagrabs
pastiep savu tukšo roku – gan Dievs to sagrābs
dejo kopā ar Viņu un tiem kas iet bojā
iet liekajiem bojā nozīmē beidzot tikt projām

es dziedu tikai ar nabagiem
es dejoju tikai ar liekajiem

ietin avīzē sirdi liec parkā zem galvas
mums nav paredzētas citas vērtīgākas balvas
guli zem tiltiem lido ielās kā taurenis
lai brēc autobusu un policistu kurlās taures

ne dzimtenei tu esi vajadzīgs ne arī savai tautai
tu piederi dienai neizvarotai nenokautai
sit laiku cik spēka sit nost to beigtu
sen jau viss ir pateikts nav sāpju nepateiktu

lido santīmu oblātas tavai cepurei mutē
ne jau tas ir sakraments bagātam nabagu stutēt
tava oblāta mēness - baudi pielūdz un dejo
tavu acu āliņģos bagātie dzīvību zvejo

es dziedu tikai ar nabagiem
es dejoju tikai ar liekajiem

re kur dzejnieki dzejo nabagu ausīm garām
re kur skaņraži kaifo sveši nabagu garam
lieko cilvēku armija lido miskastes zilās
velti pasaule mūs meklēs un kapu vākus cilās

ar liekajiem pilna debess - jau ieliekušās sijas
ne eņģeļi tur bazūnes pūtīs - nabagi savas melodijas
visi māņticīgie mīl šo pasaules elli
Dievs nav mums to devis kā paliekamu celli

veraties cietumu vārti veraties pagrabu durvis
šodien mūs var izglābt viens vienīgais dzīvais burvis
hei tie kas esam vēl dzīvi kas velkamies nenosisti
dejosim kopā aiz visliekākā nabaga - Kristus

es dziedu tikai ar nabagiem
es dejoju tikai ar liekajiem


Pasaule ir tāda skola (9)

pasaule ir tāda skola
kur mani var atrast beigtu
kur mani māca nebūt dzīvam
un runāt lai neko nepateiktu

kur mani māca dziedāt līdzi
tam visam ko nesaprotu
kad klusēju neprotu melot
kad runāju izrādās jau protu

man saka: dzīvo ir diena
bet kāpēc tik tumšs aiz rūtīm
cilvēki neredz viens otru
un izskrien viens otram caur krūtīm

pasaule ir tāda skola
kur visi mācās no kļūdām
Dievs mūs grib darīt par baznīcām
mēs sevi par suņu būdām

un to kā viss ir pa īstam
to skolotāji nedrīkst sacīt
šai pasaulei jālasa avīzes
tai aizliegts lasīt no acīm

šai skolā pārmāca visus
kā bēgt no īstenības
es ienācu tajā ar basām
nu uzvalkā paslēpties gribas

pie kāda skolnieka zārka
dzied mācītājs: miers tam kas galā
šī pasaule dzīvu vai mirušu
cilvēku vienmēr noliek malā

šī pasaule tikai izliekas gudra
un svin savu izlikšanos
es labāk palieku par muļķi
ticu Dievam un tinos


Žēlstība (10)

es izrāvos dzīvot
bet debesis ciet
pirksti kā ziedlapas
sniedzas un zied

iznāk kā spārni
bet spārni tie nav
krītu un mostos
debesīs jau

kā dievišķā ausī
tik nedzirdams viss
ne bijis es jūtos
ne piedzimis

no akluma mana
kā zvaigznāji mirdz
no muļķības manas
cik gudra top sirds

žēlastības jūrā
noslīkt noslīkt man

nekā te vairs nav
vien izrāviens mans
mans klupiens pie zemes
un pamodies zvans

cik saldi šie pīšļi
un kā viņi smeldz
vien zemāk par zemi
mans augstības zelts

krīt laiks te kā migla
un nosēžas melns
rij aizgūtnēm mirkļus
jau aizrijies velns

tad zibens kā zobens
šķir bija no būs
 un nav man ko nozagt
un nav man kas rūs

žēlastības jūrā
noslīkt noslīkt man

nu saullēkti mani
un arī ik riets
 ar putnu pie puķes
un vēja es siets

ar visu es brīvs
un no visa es brīvs
vēl vakar kā miris
nu nāvīgi dzīvs

es izrāvos dzīvot
no visa kas beigts
bet labi ka viss
paliks nepateikts

no pusvārda nākušam
vārdā man rimt
dēļ visiem jums nomirstot
klusītēm dzimt

žēlastības jūrā
noslīkt noslīkt man


Glāze ūdens (11)

krīt debesu aizkars tukšā visuma priekšā
uz galda glāze ūdens un viss tajā iekšā
tik maz ir vajadzīgs šai plašumā telpas
jo lielāka pasaule jo vairāk trūkst elpas

kā nosargāt gleznu ko aplaupa ota
balts audekls dzīves ir košākā rota
smagi kruzuļu putni tavu tukšumu dala
šī dzīve nav krasts tā ir vientuļa sala

tev ir jāiet un jāiet tikai paliec uz vietas
tev pieder dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas
aiz rītdienas nekas nesāksies no jauna
būs kā mūžīgi bijis dzims brīvība no kauna

tava nemaņa un kritieni liek atgriezties un sākties
līdz debesis glāzē iemācās neapmākties
un mazais visums pār tevi kā modinoša rasa nolīst
tavi pieredzes kilometri ir tikai viens solis

divas pasaules caur tavu esamību traucas
tās it kā ir viena otrā taču nekad nesajaucas
garām glāzei uz nakti ved nāves noblietēta taka
tur it kā vajadzētu beigties bet izlien mēness un ir tev aka

ir vai nu meli vai nemeli tikai nav patiesības
tu negribi nomirt jo nav tādas beigties gribas
kaut kam tuvam bet neredzamam tu čuksti: es nāku
jo tu zini ka nomirt ir vienīgais sākums

nav debesu aizkars tava visuma priekšā
uz galda glāze ūdens un zvaigznes iekšā
aiz loga zem ielas dus tava svētā kauli
viņš debesīs lūdz lai kļūsti par sauli

tikai nopūties un ej savā tālumā tuvā
tik daudzi taču palika guļot un neatguvās
tev nevajag vairāk kā palikt uz vietas
dzīvot mīlēt un nemirt vien trīs lietas


Bēgšana (12)

no piliena es esmu izraidīts
caur varavīksnēm uz jūru doties
manas neveiksmes un pat nāve
mani māca kā pārveidoties

es negribu neko un nemāku
tikai bezgalīgi projām tiekties
bet kad lapas vairs nav kur noslēpties
kailiem zariem debesīs sniegties

es esmu tukšs! un jūs? un jūsējie?
tikai acis ir valguma pilnas
dzīvo suņi un izdzīvo cilvēki
pretī asaru devītam vilnim

arī es esmu izgājis nebeigties
un nekad te vairs neatgriezties
uz šīs zemes nav mūsējo debesu
vien zvaigznes kā spļāvieni griestos

pat mājai mirt gribas aizejot
tā pamet sētu un dodas
paliek stāvot vien mūžīgi stāvošie
tik nekustīgi ka nāve rodas

zeme nečukst pat klusas ardievas
trūdu klēpis grib vēl un vēl
man nav bail ne no jums ne no eņģeļiem
man ir bail ka man nebūs jūs žēl

to ko redzu es nevaru neredzēt
jūsu acīs ir palikšana
viss ko būvējat pērkat un pielūdzat
viss ir projām došanās mana

ir jāaiziet jāaiziet jāaiziet
zvana mēle atkārto zvanā
viss ir garāmgājēju tikšanās
šajā mūžības nesatikšanā

dzīvi cilvēki apmetas kapsētās
smej par bēgļiem - par mani visskaļāk
mirstošs priesteris aicina debesīs
nāve plašāk paver tās vaļā

kaut akmeņi brēktu jūs paliktu
kaut pēdējā zvaigznīte dzistu
ir krusts mana lidmašīna
manai bēgšanai projām uz Kristu


« Atpakaļ
krusta skola
email:
mūzikamūzikax-parlaments