Izlase veidota no albumiem Pēdējais Pirāts, Pirāts Atkal Burās un Ķīlnieku Balādes
CD 1
baigi gribas (1)
'96
baigi gribas vecos laikus
bezcerīgi lētu paiku
kaut ko sarkanu kas plīvo
čeku kas zin kā tu dzīvo
baigi gribas lai kāds vajā
kremli brašu – zvaigzni tajā
siltu pižiku un čaju
maija svētkos lētu haju
baigi gribas mīlēt brāli
sadzīvojot komunāli
katram savu gāzes plīti
diviem vienu kortelīti
baigi gribas algu cietu
prēmijas un siltu vietu
mazdārziņu dzeloņdrātīs
sirdsapziņu vienās vātīs
baigi gribas kilogramu
suņa prieku un vēl BAMu
vēl subotņikus un šņabi
dzert līdz muļķis tu kam labi
baigi gribas spēlēt čiku
mūžam lamāt Ameriku
baigi gribas sliktu dūšu
dzīvi cietumā uz mūžu
baigi gribas goda rakstus
jubilejās neļķu lakstus
varoņzvaigznes bendēm krūtīs
salūtu ka izbirst rūtis
baigi gribas baigi gribas
miličus kas ielauž ribas
komjauniešu melus visus
ļeņinus un sifilisus
baigi gribas dzīvot baigi
tā lai līķa bāli vaigi
peškas mūžīgi lai stučī
šiškas uzpirktie lai ručī
baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības
tikai nejust vairs to kaunu
kad šo laiku sauc par jaunu
baigi gribas baigi gribas
dzīvot mirt aiz bezcerības
trauku mazgātājas pēdējais sapnis (2)
'88
viss sākās tieši no plīsušas sirds
no neapturami asiņojošām vātīm…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
lidot virs mirdzošām trolejbusa drātīm
laiks stāv un redz kā virinās viņas logs
putni debesu driskas iemet netīrās rūtīs…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
pārvērsties eņģelī ar Merlinas Monro krūtīm
ielas putodamas pāri malām pludo
gājēju straumē vairs neredz cilvēkus pašus
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
lai viņas bērēs viesi mirtu pārēdušies lašus
avīzēs ietītām galvām tauta stāv rindā pēc nāves
mersedesa zārkā vizinās brīvības feja
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
lai vismaz pēc nāves tai būtu sava seja
uz Frankfurti drīz būs aizlidojuši visi
Rīgai paliks tikai žurkas čurkas un bāreņu bari…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
negribēt neredzēt vēl vienu pavasari
nodziest trejas zvaigznes Mildas zaļajās rokās
pieminekļa mēle ievelkas atpakaļ čūskā…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
ienirt kā O. Vācietim nāves atbrīvojošā tūskā
pēdējie pakauši snauž uz saviem pēdējiem pleciem
saules vairs nav tik maigi černobiļas līņā…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
beigties pirms brīvība beidzas demokrātiskā cīņā
visbriesmīgāk dzīvot ja valda stulbeņi visi
tad kā nekad gribas nāvi vai kārtīgu caru…
trauku mazgātājas pēdējais sapnis bija
nepiedzīvot tālāk šo pēc brīvības pasaules karu
zilā pasaka (3)
'96
piedzimst Maigons Amerikā
demokrātijā kur var
būt par tikumības sargu
un par izvirtības ar
psiholoģijā tēvs doktors
grāmatās tik dziļš tā skats
ka nemaz ar nepamana
cik no dēla tāls jau pats
citātiem viņš dēlu māca
citātiem viņš dēlu bar
tomēr pilngadības dienā
Maigons uzsauc: pietiks ar
iejūsmots par patstāvību
Maigonis pie jūras trauc –
kāpu ēnā divi vīri
mīļvārdos viens otru sauc
Maigons aizbāž pirkstiem ausis
skatu debess klajos ceļ –
mākonis kā pūkains dibens
mīksti zilo zilgmi šķeļ
augstskolā jau Maigons studē
būdams pamatīgi zils
izdod žurnālu priekš gejiem
‘Kaligulas seksa stils’
reiz sr draugu tēva mājās
Maigons vārda dienu svin:
redzi tēt – mans mīļais draudziņš
tētis atbild: velns viņ’ zin
izskolojies Maigons augsti
jūt ka senču balss to sauc
ne vien ezeri kur zili –
cerams arī zilo daudz
Rīgā atmoda jau valda
taču zilie šķiet vēl dus
Maigons medīdams sev draugu
studē ielās dibenus
kādai partijai ir kongress
Maigons tajā ielūgts ar
saņem dūšu prasa vienam:
kur te zilos sastapt var?
pasmaida tam svešais maigi
kā vien zilie smaidīt mēdz:
mums kopš komunistu laikiem
viss joprojām konspirēts
partijai kad saiets galā
Maigoni sauc priekšsēdis:
man par jums jau pastāstīja
stundu vēl un būs jums viss
kādā dzīvoklī kā pilī
Maigons beidzot atvests tiek…
ai kāds gods – pats Domes spīkers
viņam bikses novilkt liek
plikām pakaļām un dejā
apspriež vīri karjeru:
izpalīdzi TV šefam –
redaktors rīt būsi tu
Maigons nav no Malēnijas
TV šefs vēl labs paties:
sveiciens tev no Amerikas
un ja vari pieliecies
debesis no ziliem zilas
Rīgā gaiss no ziliem zils
maigoņiem no malu malām
acu galā Rīgas pils
iekļūst Maigons deputātos
zilu miglu tautai pūš:
ja par prezidentu mani
vēlēsiet – būs vieglāks mūžs
tauta kā jau allaž kļūdās
Maigoni par kungu vēl
zilo gājiens iziet ielās
muļķiem svētki – Dievam žēl
jau pēc gada tradīcijas
latvju tautā mainās ar
vīriets vīrieti drīkst precēt
un ja grib tad suni ar
visiem Rīgas pieminekļiem
atkailināts dibens tiek
un pat sēdošajam Rainim
Maigons pozu mainīt liek
zilie savā zilo zemē
ielās kopojas un dzied:
dibens mūsu laika seja!
tādi laiki – piedodiet!
paiet paaudzes vēl sešas
latvju tautas nav vairs te
Daugavu līdz pašai jūrai
migranti sauc Zilupe
ko šī pasaka tev māca –
to ka labāks būtu stils
radīt pēcnācējus tautai
un pēc tam var palikt zils
zili mani zemes lini
vai tu arī? ej nu zini
cūkas laime (4)
'03
mājas gals līdz pakšiem nātrēs
kolas pudelē vēl spirts
virmo smadzenēs vecs pātars
asinis vien filtrē sirds
galdā tetovēta dūre
kurā sāpēs zobus cirst
nav vairs slikti – sen ir sūri
gaiss tik biezs ka odi mirst
mīļotā kā jūras zvaigzne
gultā iepletusies krāc
pelnu traukā nodziest maigums
zilā ekrānā dziest prāts
kur ir apsolītā laime
kur ir senču tikums svēts
vairs pat kandžu nedzen kaimiņš
specdienestu spirts ja lēts
cūkas mākoņos vien skatu
govis piena ceļā mauj
tik cik izplūkāto matu
tik reiz dzīve vilties ļauj
mīļotā pa miegam smejas
suns pa miegam laimīgs smilkst
nomods mans jau sen bez sejas
pārāk ilgi viss tā ilgst
tikai havajā ir labi
te var brīvi skanēt vaids
sprausts uz nagliņas kā krabis
zvēro prezidentes smaids
mašīnrakstītāja Marta (5)
'86
kam jāzina kur naktis vada Marta
nāks rīts tā atkal būs uz starta
pie sava galda darbā sēdīsies
būs godīga un klusa kā pats die’s
tik sārtums acīs tai būs samanāms
bet citādi viss sejā šķitīs rāms
pa taustiņiem tā nekļūdīgi sitīs
un burti kārtīgi uz lapām kritīs
pat tad ja kolēģes uz Martu dīks
tā darbu padarīs un nesaīgs
tik reizēm nožāvāsies nemanot
bet arī to tik labi retais prot
ja kāds pie telefona Martu prasīs
tā kādu tekstu aizrautīgi lasīs
un lūgs lai patraucē pēc stundas to
jo kļūdas steidzīgi tai jālabo
tik zīmulis tai pēkšņi nokritīs
bet citādi būs it kā mierīgs viss
par Martu kolēģes tik labu zinās
un diez vai kādreiz kaut ko izdibinās
no uzdzīves ko tā pēc darba sāks –
kad pienākums tās prātu nenomāks
tad Martas īstā seja modīsies
un Dionīss būs arī viņas die’s
kā vellata tā bāru zālēs riņķos
gan tērpos žilbīgos gan smiņķos
tās acīs dzirkstīs vīns un šampaniets
gan izdzertais gan tas kas tiks vēl liets
un katram kas to dejā uzlūgt steigs –
kaut desmit lūgs uzreiz – tā neatteiks
tai vīri sauks: hei bāra Marta trakā!
dzer vēl jo vēl mums nauda makā!
un Marta dzers un dies līdz bāru slēgs
tad skaļi pasmiesies un projām bēgs
vai tā uz mājām kādu līdzi ņems –
to neviens cits tik pati Marta lems
bet lai vai kāda naktīs liekas Marta
nāks rīts – tā atkal būs uz starta
pie sava galda darbā sēdīsies
būs godīga un klusa kā pats die’s
tik sārtums acīs tai būs samanāms
bet citādi viss sejā šķitīs rāms
vēstule Arnoldam (6)
'96
ak mīļais Arnold ap tevi dāmas spieto
un jaunekļi grib tādu rumpi sev
mums atklāj kādus hormonus tu lieto
lai uzkačātos līdzīgi mēs tev
ak mīļais Arnold tev nauda ir kā spaļi
sev arī alkstam tādu nopelnīt
diemžēl vēl neesam tik bezkaunīgi čaļi
kas spēj tik dārgi lētu muļķi dzīt
ak mīļais Arnold kā dzīvi šo lai maina
mēs puišeļi kas šo to saprot jau
bet liekas sirds tev arī muskuļaina
un varbūt tās tev vispār krūtīs nav
ak mīļais Arnold tu tāds kā Amerika
kā protēze kas īsta tikai šķiet
mums uzrakstīt tev vajadzība lika
ak atsūti mums dolārus mazliet
pēc mēneša bija atbilde no viņa
ko rakstījis bij viņa sekretārs –
ir viņa šefs vien muļķiem pasaciņa
ko izgudrojis vīrs kāds naudas kārs
ir Arnolds šis vien lelle piepūšama
ko kompresori rītos uzkačā
tur nav no īsta cilvēka ne grama
vien plastmasa un vairāk it nekā
Stalone ar, Brūss Villiss un pat Sīgals
ir maisi vien ar gaisu pildīti
bet stulbeņiem šī prece vajadzīga…
vēl sekretārs mums sūta bildīti
uz bildītes guļ Arnolds tukšs bez gaisa
kā lupata ko izkrāsojis kāds
tā Amerikā supermeņus taisa
pat Klintons esot īpašs aparāts
nu saprotam mēs beidzot šitās lietas
ka svešumā bij velti klīdis prāts
ir Ivars Kalniņš – elks tepat uz vietas
bet nu par vēlu – tas jau deputāts
pasaulei nozagtais mirklis (7)
'03
svētdiena atkal – vai dziedi vai raudi
paģiru eņģelis Rūdim liek most
paķēris bērnus iekš trūdošā ‘audi’
laiž tas pie ezera aliņu kost
laimes tam četras – trīs bērni un alus
pirmajās trijās mīt nemaitāts prieks
tālab vēl Rūdis nav atdevis galus
lai gan šai pasaulei sen jau ir lieks
bagātie māca kā dzīvi šo plānot
reklāmas kredītu svētlaimi bur
sieva teic Rūdim ka tautu šie mānot
Rūdis tik novelk: eh – ko nu vairs tur
traktors guļ rūsā un pagātnes rīki
aizmidzis lauks un nedzīva kūts
vienīgi alus vēl priecē - tā sīki
vienīgi bērni ko pieglaust pie krūts
ierēcas ‘audi’ jo izpūtējs čupā
Rūdis ceļ plastmasas alu un dzer
nav nekas īpašs šai nabagu grupā
varbūt vien tas ka Rūdis vēl cer
bet svētdiena taču – un vai tad nav labi
trīs priecīgi bērneļi ezerā nirst
ak aliņ ak aliņ – neba mēs abi
būsim tie pirmie no skumjām kas mirst
mūs nesīs kā pēdējos nabagus glabāt
būs priecīga diena – klāt valdība būs
un premjers teiks runu: vien bagāto labā
šie varoņi abi nu pameta mūs
ak aliņ ak aliņ – mēs gulēsim kapos
un pāri mums golfa laukumu klās
tur sugas krūmāji apcirpti lapos
tur bagāto suņi mūs apčurās
bet svētdiena taču – ko sapņus te lozēt
re meitēns kā debesu līgava smej
to puikas ir vijuši ūdensrozēm
un mirkli šo Rūdis zog pasaulei
svētdiena taču – ko sapņus te lozēt
re meitēns kā debesu līgava smej
to puikas ir vijuši ūdensrozēm
un mirkli šo Rūdis zog pasaulei
vēstule emigrantam (8)
'96
pie mums runāja ka koki mērkaķi un cilvēki
esot no vienādas zortes
ka pati daba tos dēstījusi
iekš savas kosmiskās tortes
pie mums bez Dieva drīkstēja būt laimīgs
ar Dievu pielikts pie sienas
un visi dzīvi palikušie
pieminekļus būvēja ikdienas
pie mums uz katra stūra Vadonis staroja
un zilīšu deguni zili
ja kāds cerēja izdzīvot skaidrā
tas piedzīvoja psihiatrisko pili
pie mums čeka kā rūpnīca ražoja
ārštatniekus milzīgām ausīm
lai dzirdētu vai bojāejas ideāliem
mēs visi vienādi urrā bļausim
pie mums baznīcās minerālmēslus glabāja
bet priesterus lēģeru kapos
un oktobrēniem bij obligāti jāiemīlas
savās partijnieku mammās un papos
pie mums izmisums bij laimes pazīme
un vājprāts progresa ķīla
bet Staļina revolucionārais sadisms –
vispatiesākā cilvēkmīla
pie mums bij pa polšam uz rīkli
pa pelšem uz darbļaužu kakla
krustu vietā krustvārdu mīklas
uzdeva komjauniete akla
pie mums zinātniskais komunisms
zinātniski pierādīja
ka rītdiena kas nekad nepienāks
ir labāka par vakardienu kas bija
no visa tā kas reiz bija
nu secināt varam bez steigas
vienalga kura revolūcija
jau iesākumā ir beigas
pie mums pie mums
ne pie jums
aborta princese (9)
'96
kāds ginekologs Petens Žanis
reiz bija atnācis pie manis
un pastāstīja sapni svaigu
viņš man par patiesību baigu
reiz sapnī Žani apmeklēja
kaut kāda embrijveida feja
un teica: princese es dakter
jums sveiciens no mums visiem slakter
cik ģēniju tu izoperē
bet tauta otro šķiru perē
no septiņiem ko kauj ar varu
ir vismaz pieci dižu garu
kā tu to zini?: Žanis taujā
bet princese tam ielec saujā:
ir abortēto paradīzē
mums tie kas līdzētu jums krīzē
tur ir viens embrijs vārdā Janka
ja būtu dzīvs tam būtu banka
kas ekonomiku tā celtu
ka katram tiktu maiss ar zeltu
un embrijam kā vārds ir Vija
uz zemes būtu ministrija
kas rūpētos par latvju tautu
un nevis aplaupīt to ļautu
vēl embrijs kāds ko sauc par Līgu
slēpj sevī dzimtu dižciltīgu
ja nebūtu to aborts dzēsis
savs karalis mums būtu Cēsīs
vēl embrijs kāds ko sauc par Klaidu
mums zāles radītu pret aidu
un tādus ienākumus raustu
ka mūs pat emirāti skaustu
un vēl viens embrijs saukts par Tāli
mums dzejotu tik ģeniāli
un atkal tautu saliedētu
ka augt un vairoties tā spētu
vēl princese man teica sāļi:
mēs abortētie tur kā brāļi
bez skaudības un naida esam
un godam latvju vārdu nesam
tad viņa teic: nāk tiesa Žani!
un grūtniecē tā pārvērš mani:
nu draudziņ ievelc dziļāk dvašu
es abortēšu tevi pašu
kā zarnu mani plēsa laukā
un svieda atkritumu traukā:
nav paradīzē vieta dum’iem
tev jāpaliek starp atkritumiem
trīc Žanim žoklis rumpis raustās
pēc patiesības tikko paustās:
daudz ļauna darījis es tiku
nu pāriešu uz politiku
man šķiet es embrijs dižciltīgais
un karalis drīz kļūšu Rīgai
es visu sēklu izlietošu
un tautai dižu cilti došu
jau Žanis pakāpies uz galda
tam šķiet viņš karal’s jau kas valda:
hei embriji jūs paradīzē
es ģēnijs kas var līdzēt krīzē!
tam nesanāca lietot sēklu
jo apvilka tam trako kreklu
pēc neiroleptiķiem gan dziņa
gan saprāts pazuda no viņa
šim stāstam morāle ir viena –
reiz katram dakterim nāks diena
bars embriju kad laukā rautu
tam pārmetīs ka izkauj tautu
bet kā gan trakos jākļus valdīt
tos kuriem velti baušļus skaldīt
nav falls vien regulējams statīvs
šķiet kompromiss vien – prezervatīvs
parkeris par 600 latiem (10)
'00
bankas prezidenta parkerī par sešsimts latiem
var pakārt sirmgalvi aiz sudrabainiem matiem
un viņa klibo suni pakārt līdz
pie sevis svinīgi tiem čukstot: die’s palīdz
var viņa šlipsē iesiet invalīdu greizu
ar visiem ratiņiem kā lieku nepareizu
kas neko nelūdz vairs – tik mēmi trīc
kā sauju drupačas tam sviežot – die’s palīdz
var viņa kurpē stūķēt bārenīti dažu
un Lētas upē prom tos pludināt bez bažu
caur miglu kas tos maigi tīs kā zīds
vien pakaļ laižot saldu – die’s palīdz
var viņa limuzīnu bezgaldārgu smalku
aiz līdzjūtības ņemt par katafalku
un bomžu mirušo kas plasta maisā tīts
uz kapiem aizgādāt ar drēgnu – die’s palīdz
bet var lūk tā – ņemt prezidentu gūstā
un iesiet balonā līdz galam nepiepūstā
un zemu laist pār ļaužu graustiem drūmiem
pār viņu likteņiem un izmisuma dūmiem
trīs dienu laist trīs mēnešu trīs gadu
līdz beigs tas iemiesot starp savējiem de Sadu
līdz gaisu izlaidīs ar gaisa pūsli kopā
un raudot atzīsies ka savtīgs bijis lopā
bet vai kas mainīsies? nu nemainīsies taču
vai maz ir vēsturē tik pamācošu traču
tas dārgo parkeri varbūt kam uzdāvinās
un atkal – die’s palīdz… un atkal – veči tinās…
dziesma par sejas krāsām (11)
'96
ja cilvēks mierīgs – to var manīt
tas labi lasāms viņa pozā
un arī seja mierīgajiem
ir vienmēr veselīgi rozā
kad cilvēks dusmīgs – redzams katram
tā krūtis dusmu spazmas cilā
un arī seja dusmīgajiem
nav rozā vairs bet krāsā zilā
kad paģiras tiem iekšas plosa
to var tie neteikt veidā skaļā
mums visu atklāj viņu sejas
to krāsa brīdinoši zaļā
kad pieķers viņus melos īstos
to neslēps liekulības kārta
jo meli atklās viņa seja
kas kauna dēļ būs tumši sārta
ja deputāti parlamentā
vēl iziet pirmā gada tūri
tas nosakāms pēc viņu sejām
kas tādiem pelēkas kā mūri
ja trešais gads tev parlamentā
pat ja ar krēmiem seju kopi
tai specifiskā atmosfērā
tu mazliet truls un dzeltens topi
vēl viena krāsa kuru minēt
liek bojāejas aktuālums –
ko atkārtoti neievēlē
tā seju pārņem līķa bālums
grib tauta piedzīvot to dienu
tik ilgi jau tai pārāk tālo
kad vaigā spilgti dzeltenajiem
tā beidzot redzēs līķa bālo
ir deputāti vienlīdzīgi
kā brāļi sadzīvo un māsas
un atšķiras vien brīžos tajos
kad mainās viņu sejas krāsas
reinkarnācija jeb Krišjāns Barons atkal Rīgā (12)
'96
reinkarnējies iekš sīņa
Krišjāns Barons bruģi mīņā:
prieks ka letiņiem vēl iela
kuru manā vārdā liela
korišs nāk ar šķību mūli
pillā jau un vaļā ķūli:
nafig badā zoles trīsi
ja uz šaru templī rīsi
templis – baraka no skata
tālu saldas smaržas plata
rinda nebeidz glaimus čalot:
krišna dievs jo paiku dalot
prezidents no troņa sava
arī sauc: lai krišnām slava!
pareģi jau sola rītu
prezidentu krišnaītu
kamēr Krišjāns rīsus brūķē
krišnaīts tam kņižku stūķē:
lasi to un daiņot rimsi –
letiņos vairs neatdzimsi
Krišjāns jūt ka asinsritē
senču balss tam dainas citē
pēkšņi rīsu pilna dāma
skaļi nokliedz: hare rama
hare rama! rīsu dievam
jādzied latvietim un krievam
štrunts par bībeli vai dainām
paikas dēļ mēs dievus mainām
līdzi jāiet tautai glupai
gludi skūtu pauru grupai
Krišjāns nezin klausīt kuru
sirdsbalsi vai krišnas guru
gājiens nu jau simtus vada
seko visi kas pie bada
katram tiks kāds krišnas rīsiņš
tik ne sardele vai cīsiņš
jeņķu sekta jau pie Doma
mantru maļ līdz aptumst oma
Doma gailis vēro Rīgu
nodevīgi lētticīgu
Krišjāns nīsdams krišnas slavu
velk no ķešas krutku savu:
labāk sīņa krustu velku
nekā pielūdzu to elku
nopļautam no krutkas spara
neskādē vairs mantru vara
miegā viņam rādās kapi
kuros aprok dainu skapi
Krišjāns Barons atļurbenē
šausmas pareģodams stenē:
tā uz kuras krišnu liela
sauksies ‘krišnas baro iela’
o maķ tvaju za nagu!
kā gribas par Daugavas vanagu
un prom prom prom
dzīve – tā ir fūre (13)
'05 specsacerējums Autokadai
auto zoles piķi min, stiklā lietus sitas
negribētos dzīvot man vairs pie stūres citas
es no augšas noraugos kā tie vieglie dragā
mūžam, bračka, nešķiršos es no sava smagā
kas gan būtu lielveikals, nebūtu jā fūres
un ja visi gozētos tik pie vieglo stūres
baļķi mežā vāļātos nozāģēti velti
cilvēks atkal pārvāktos uz egļu zaru telti
smago vāģu šoferi - tā ir brīva tauta
ripo savā nodabā, vieglo nepakļauta
vieglie - tā ir ērtība, laime, kuru štancē
smagie ne vien vizinās, smagie arī šancē
mums ir citi mērogi, vilku dzīves sūras
neeksistē robežas, okeāni, jūras
pat ja kāda dāmīte nostopēs pa vējam
vienmēr brīva vieta būs smago līdzjutējām
ērtā sēdeklī ceļotāja snauž
veikli šoferis tai atmosfēru auž
„Autokadas” garantēts, motors maigi dūc...
„bezgalīgi vizini...”: meiča mīļi lūdz
mūsdienīgā smagajā dators ir kā baška
ja tas krīzi uzrāda - nelīdzēs nataška
nelīdzēs ne mājup zvans, nu neviens no rada
ja ir dampī ķibele, līdzēs „Autokada”
lai tā meiča kājām iet - tev ies serviss talkā
bez „Autokadas” detaļām maršruts beigsies svalkā
starptautiski termini, žargons, sveši vārdi...
smagajā ir jāmīl viss, lai to nenoārdi
dzīve jau nav limuzīns - drīzāk tā ir fūre
fūre tā ir sieviete tikai klāt vēl stūre
nevar vizināties vien kā pār mīnām frontē
ja vēl gribi izdzīvot, smagais jāremontē
auto zoles piķi min, stiklā lietus sitas
negribētos dzīvot man vairs pie stūres citas
es no augšas noraugos kā tie vieglie dragā
mūžam, bračka, nešķiršos es no sava smagā
ērtā sēdeklī ceļotāja snauž
veikli šoferis tai atmosfēru auž
„Autokadas” garantēts, motors maigi dūc...
„bezgalīgi vizini...”: meiča mīļi lūdz
CD2
Maša (1)
'96
Mašu nacionālisti
pārtaisīja par Ilzi
un pēc eksāmena
saderināja ar latviešu milzi
milža izskūtā pakauša septiņās
speķainajās rievās
bij lasāms ka krievi vislabākie
esot latviešos pārvērstie krievi
milzis iegrūda Ilzīti
savā melnajā mersedesā
pie spoguļa pakārts bij Lāčplēsis
kas latvisku simbolu nesa
mājās saderinātos
gaidīja guļbaļķu baseins
friziere bārtas kostīmā
un prievītēm nokārts masieris
baseinā milzis Ilzīti
sava vēdera kalnā vilka
Ilzīte nikni nošņāca:
v puzu bi ķebe vilku…
samulsa milzis skaidrodams:
ar visām es līdzīgi sāku…
Ilzīte atbild ar akcentu:
man gribas ko latviskāku
vēl sacīja Ilzīte milzim
tai griboties somu pirti
milzis atbild: šī iemesla dēļ
mēs rīt jau būsim šķirti
pamodās Ilzītē Maša
un kliedza ar slāvisku sparu:
kāpēc? bet milzis svinīgi:
man pirts ir ar latvisku garu
lai notiek: sacīja Ilzīte:
būs labi ar tādu pašu
bet milzis juta ka Ilzīte
vēl pārāk atgādina Mašu
tas izsauca tetovētāju
no folkloras kopas ‘Venta’
un lika tai uz dibena uztetovēt
īsti latvisku ornamentu
Ilzīte ļāvās vēl cerībā
reiz kļūt par latvisku sievu –
nu dibens vismaz būs jau latviešu
kaut dvēsele tā pati krievu
milzim šī pārmaiņa patika
viņš tautiski gandarīts tika
un deviņas dienas Ilzītei
pliku pakaļu staigāt lika
devītās dienas vakarā
milža māja bij pilna viesu
latviski runājoši krievi
nāca novērtēt Ilzītes miesu
dibens atausa milzīgā ekrānā
viesi sauca: nu prjamo kak diņa…
uz katra vaiga pa auseklim
pašā vidū margrietiņa
Ilzītei gan milža rituāls
ne visai nacionāls šķita
tā paķēra sprigulīti
un videokamerai sita
viesi izvilka savus šaujamos
bet milzis uzsauca: mieru!
nav vērts savus stobrus svilināt
lai latvietī pārvērstu ‘sieru’
bet Ilzītei uzpirkts bij terorists
tas parāva aukliņu tievu –
viss baseins gaisā uzgāja
un bariņš latvisko krievu
kad sprādziena putekļi nosēdās
Ilze sauca: živ ļi moi Saša?
no drupu kaudzes izlīda
vīrs tetovēts saukdams: da Maša!
tie abi sirsnīgi apkampās
puskrieviski sarunājās
viņš teica: kislotoj tvaju zadņicu
očisķim pie manis majas…
bij laimīga Maša ka beidzies viss
un dvēselē lūdza Dievu:
par vienkāršu krievieti ļauj man būt
ne latviski izceptu krievu
dziesma par nolaupītajiem grašiem (2)
šī dziesma sacerēta 1975.gadā
jau piekrāts daudz bet visi tomēr krājam
kaut nezinām kur mantu likt
ir nauda zeķē stiprajam un vājam
un cerība par naudu visur tikt
viens tautu apzog otrs savu sievu
bet trešais draugam ķešā brauc
tas apzagt varētu pat pašu Dievu
tik nezin vēl vai Dievam naudas daudz
nav Dievam zagts vēl naudas maks
un ja to nozags kur to raks
atpakaļ debesīs atpakaļ debesīs
Dievam pats zaglis to uznesīs
pat avīzēs tiek zagļi godā celti
un ievēlēti augstākajos amatos
nav vainīgi nedz misiņi nedz zelti
ir vaina sen jau pašos pamatos
lai visi dzīvo tā kā vēlas paši
lai zaglis steidzas zagto mantu rakt
nav svarīgi mums nolaupītie graši
ir svarīgi vien sevi neapzagt
pēdējais pirāts (3)
'96
pirāts braši viļņus dīrā
nāras kāri raugās vīrā
pievakarē viļņu driskas
krastā izmet nāru ciskas
pirāts lūr no kuģa jūrā
piepeld haizivs baigi sūrā
brašais pirāts spriež tai tiesu
notetovē haizivs miesu
pirāts stūrē svešā ostā
ieskrien kanibālu plostā
virsaitis sauc krastā viņam:
savāc beigtos vakariņām
pirāts meditē uz rietu
radipurķis sola lietu
dusmīgs tver tas krāsns urķi
māca klusēt radipurķi
kuģis apgāzies uz sāna
pirāts peld uz čemodāna
vīd zem ūdens nāras jaunas
pirāts skumst ka nav tam žaunas
vētra kuģa mastus lauza
pirāts kliedz un krūtis dauza:
mierā taču jūra trakā
gribu krastā mirt un frakā
pirāts izdzer spaini vīnu
provē tēlot lidmašīnu
lec no masta ļāvies mānam
salauž ribas aeroplānam
meitene no skata tikla
sēž uz ūdens motocikla
pirāts sauc: nāc kuģī dura
tev ir motors man ir bura
pirāts sūkā pīpi savu:
ak kā gribētos man slavu
svilpj tam delfīns sprauslā valis:
jūrā populārs tu čalis
pirāts vientulību zina -
tā ir tāda lidmašīna
kura bezgalību vajā
iemīl to un dzīvo tajā
krasta saldā dzīve
pirātam šķiet maldi
vien sūrie jūras gadi
atmiņās ir saldi
Čaka ielas romance (4)
'96
feina skuķe salst uz ielas
stilbi tvirti krūtis lielas
eju klāt un droši saku
še tev nauda dod man čaku
vaicā skuķe: cik tev čakus
rādu viņai savu maku
ō: šī novelk: sanāk pieci
nāc lai drīzāk laimīgs tieci
skuķa buduārs tāds mīlīgs
suņuks staipās apcirpts stilīgs
sārta gaisma liegi zaigo
sākam čakošanos maigo
vārds pēc vārda pants pēc panta
un jau gatava drīz manta
rīta pusē kad jau vājums
abiem iznāk dzeju krājums
rakstīts gardīnos un sienās
pašu elsās suņa slienās
divas čakojušās miesas
laimīgas nu guļ un liesas
rīta kafija kūp galdā
piedevām vēl vārsma salda
smalkmaizīte magoņknīpām
laukā lietus gāzmām slīpām
mazliet samulsis tai saku
skat kāds laiks - davai vēl čaku
skuķe atbild jauki smejot:
būs par daudz un apniks dzejot
tā trīs nedēļas no vietas
darījām mēs šitās lietas
nodzīts šļupstu tai: ko baksti
sanāk kopotie jau raksti
Marija bij skuķim vārdā
bužina tā mani bardā:
esi mūžam man par Čaku
dzejošana dara traku
atdeva tā mīlot klusi
savas ielas lielo pusi
puse Marijas pus Čaka
vēl šobaltdien ļaudis saka
mazdēls mans ap vakar stundu
manto dzejošanas jundu
līdzīgi kā es iet klātu
meičai lai ko sarunātu
vaicā mazdēls tai par Čaku
meiča mulsdama grauž laku
vaicādama: domā kniebiens?
mazdēlam nāk virsū riebiens
stulbā kaza sušķe mačka
nezinīša mēslu tačka
vai maz zini kālab saka
iela šī ir dižā Čaka
saskrien ducis citu skuķu
viens kā buķetē viņš puķu
zinām zinām - ko tā plēties?
čaks no vārda čakarēties
mainās laiki pazūd sula
paliek darbība vien trula
Čaks bij kodols romantikai
tagad čakarējas tikai
vecos laikos dzīve plūda
daudz romantiskāk un daudz labāk...
viss ko teļļukā nu rāda
reiz bij skatāms tavā nabā
eirolatvieša un šamaņa liktenīgā tikšanās (5)
'99
baboa ciltī latvietis
ir kādai ieziemietei viss
tā sukā zobus lūpas ziež
lai mīlētu to latviets biež'
un latviets savas lietas zin
bet ja ko nezin saka bļin
pēc alus sniedzas lej un lej
jo negrib sūds būt pasaulei
baboa džuse viņu grib
un zīlītes kā bultas zib
bet ienāk teltī šamanis
un saka: šitai reizei viss
tam latviets eiro sauju sniedz
bet šamans pamīlēties liedz
sak: rituāls ir paredzēts
pirms gulēt kāds ar manām mēdz
un kāds tad būtu riuāls
kas latvja tikumībai tāls?
teic šamans: dižais gars to zin
un latviets atkal saka bļin
baboa džuse as'rās pil
un zvērē šamanim ka mīl
bet vadons meditē un sten
ka paraža te tāda sen
ņem latviets zvana eiropai
un lūdzas nato sūta lai
uz baboa šurp raķetes
kas napalmus un indes nes
jo apspiež baboiešu die's
man tiesības te drātēties
un darīt citas lietas ar
ko Eiropā pat suņi var
te pēkšņi asmens rumpī lien
sak šamans: tas tā nepiedien
varbūt kaut kur kur visu var
bet te par to vien kauj un kar
tā nepabeidzis sarunu
ar nukleāro eiropu
mirst latviets jeļi jeļi brīvs
ne nokniebies ne ar vairs dzīvs
baboa džuse stāv un lūr:
kur latvja dvēselīte kur?
smej šamans: dvēsele he he
ir dižā gara miskastē
skrej šāviņi klīst indēts dūms
bet šamans tikai buras drūms:
kā bijis te tā mūžos būs
lai viņi sevi drāž ne mūs
un visas raķetes kas zin
kur trapīt tomēr ņem un bļin
uz mājām savus purnus griež
pa savējiem kā nākas bliež
vecās ubadzes piemiņai (6)
ubadzei Izaurai
'03
ielu autos tinusi seju
tā grib lai vēl dziedu un neaizeju
asiņu ielas šīs mocekļu lentas
vai pārvērst var notīs par sentimentu?
tā raugās kā skudra un smieklīgi gremo
vai tiešām šī iela tā jāpazemo?
klau sliedes kā zvana un liekuļo bremzes
un pusnaktī mēness kā gaisma no dzemdes
lai lats viņus rāvis tos ultra īsos
kas iekarsis pīšļos lai ieklausās pīšļos
laiks piesēst ir ubadzei blakus un klusēt
mums vienādas lietas deg iekšējā pusē
vēl gudrība manējās viltīgi šūpo
bet ubadze vecā to piemirst un žūpo
jo nav jau šī iela lai priecātos tikai
kā nav dažu torņu vairs Amerikai
vēl skatienu viņas es auklēšu ilgi
un melnbalti suņi degs tajā zilgi
līdz lāsteka rakstīs uz manējā vaiga:
ir ubadzes sirds no sāpēm tik maiga
es aproku prātu zem končiku blāķiem
zem pilsētu iekārojušiem pāķiem
zem tiltiņu drupām no manis uz krastu
zem meliem nopirkt ko neparastu
šai tronī ar vieglu un tukšu galvu
es kāpju un līdzi paceļu balvu -
šo ubadzi veco šo dzīvības rotu
mums piedzimušu ne izgudrotu
es mīlu šo ielu šīs ielas šīs visas
no cigāra dārga līdz bērnam kas dzisa
es nevaru pazemot ielu ko ejam
kur satiekam sevi un pazaudējam
Holivudas dramaturga apolaliptiskais sapnis (7)
'99
bosi staigā plāta rokas
filmas sintezēt kļūst mokas
visa gada producējums
ir kā sūkalas ne krējums
mūsu prestižš tā var bālēt
Klintons spriež Levinskas zālē
Monikai kur bisti stutē
lai ikviens var dot tai mutē
Holivudas gūstā klusi
mīlestība nomirusi
sarāvusies melna maza
guļ tā patrepē kā draza
kinozvaigznes kopā lasās
tie kam vara vadīt masas
modes dūži politiķi
spriež par liktenīgo pliķi
režisoru redz Džo Jūdu
plaukstā nesam mīlas trūdus:
filmējām kad zvaigžņu karus
trūdi meta vārgus starus
visi ņemas taustīt ostīt
bet Džo Jūds steidz domu stostīt:
ir vai nav šis līķis mīla
kas mūs agrāk nepievīla
uzaicina kādu šmīzi
izdara lai ekspertīzi -
zinātniece lemj: ir bīstams
radījums tik nepazīstams
Klintons teic un nervozs trinas
pirms ar bisti apmierinas:
kas tas ir ko nevar zināt?
labāk ņemt un sadedzināt
kinozvaigznes politiķi
sejās bāli kļūst kā līķi
snieg pār visiem mīlas pelni
un tie mirklī kļūst kā velni
fucking jandāliņš ir sācies
Holivudai atdzimt nācies
kniebjas visi malu malās
abos krastos kalnos salās
šimpanzes ar lesbietēm
vai ar burkāniem un bietēm
geji begemotus fako
ziloņiem pa snuķiem trako
kāds pat kordiljēru vējā
toijotu drāž izpūtējā
bariņš crazy zoofīlu
ienirst valim rādīt mīlu
nācija kad atspermota
cita iedvesma tiek dota
savstarpēji apšaudīties
iekšas izlaist zarnās tīties
lielās upes jau plūst sārtas
malu malās līķu kārtas
galvas koku zaros spraustas
pusdzīvie vēl gārdz un raustas
bosi visu filmē tikai
slavu nes tas Amerikai
drīz ir visa zemeslode
Holivudas mēslu bode
mīlas pīšļi izbārstītie
tumšās vērpetēs sāk vīties
uguns stabi slejas stāvi
zvaigžņu neons laista nāvi
režisors Džo Jūda rīstas:
beigas sanāk pārāk īstas
mīlas līķis kļūst par bendi
galā mani happy end-i
ienāk dakters beidzas murgs
Holivudas dramaturgs
rijis jaunu zāļu dozu
saka: būšu jums par Mozu
palātā uz gultas kāpis
kliedz ka svētuma viņš slāpis
un ka pasaule iet bojā...
dakters smīn: šim jumts jau projām
domā māsa kas to dušo:
Dievs ar tevi nojukušo -
tomēr tev man gribas ticēt
nevis tiem kas turas spicē
Holivudas gūstā klusi
mīlestība nomirusi
sarāvusies melna maza
guļ tā patrepē kā draza
tavās krūtīs ieslodzītie putni (8)
'82
tavās krūtīs ieslodzītie putni
tumsas apgredzenotie dziedātāji
ir svešumā lai kā tu sev melotu
un joprojām ilgojas pēc mājām
tevī pašā ir tik daudz spiegu
ka vienmēr bīsties ko labu domāt
un tu dungo bezdievju himnu
lai iemīlētos savā kretīna lomā
tava tikumība ir nerunāt taisnību
tavu dedzību var nodzēst zem dušas
un tie putni kas tevī reizēm dzied
nav vis putni bet lielās zilās mušas
un ko tu muldi par mīlestību
tā tavā programmā paredzēta nava
ja nu vēl truls sekss un alkohols
lai vismaz kaifs būtu laime tava
kas Dievu nemīl tas arī tuvāko nīdīs
un tava sirds ir kaut kur zem nabas
pat lopi nedara tādas muļķības
kādas nāk no tavas bezdievīgās dabas
tu vakar runāji par pašnāvību
tātad tu kaut ko zini par nāvi
bez mīlestības tajā draud bojāeja
un arī tu uz šī sliekšņa stāvi
es negribu tevi skolot un mainīt
tas viss protams ir Dieva rokās
bet varbūt tie putni vēl tevī ir dzīvi
ak es jūtu kā viņi tur mokās
man nav tiesību tevi ienīst
lai gan zinu cik viegli to darīt
mēs ar sievu par tevi aizlūgsim
svētdienas dievkalpojumā parīt
nu būs dziļā Eiropā (9)
'97
dzimtene pritonu
dala ar pitonu
no kokakolas brūnas tai kājas
kāda tur starpība
nedarbs vai darbība
lai tikai labāk vien klājas
ietin mūs pakļautos
librešu stakļautos
lido doma kā librese kāda
smērē ko reklamē
līdz bēbis tavs deklamē:
maiga kā klozets man āda
kartona kapzeķes
sūdīgas raķetes
latvietis pasaulē dodas
Eiropas večuki
stāvus kam svečuki
jāmīl kaut pumpas vien rodas
paklausies ielenīt
ielomīs tevi rīt
kā ielomīs tēvzemi dārgo
viss būs vēl perversāk
sapņos jau vēmiens nāk
Eiropa nesaudzēs vārgos
Hitlera sen jau nav
Staļinam arī čau
Ulmaņa rēgs izkonkurēts
ved nu mūs vadone
kļavlapu madone
pamats tev popkornā mūrēts
rādi kā dzīvot mums
iesim ja labi stums
brauksim ja vagonos vedīs
ar visām ķiņķezām
streļķiem un bļindažām
eiropas kapā mūs bedīs
negribu banānus
ne joko onānus
gribu būt viens savos jāņos
eiropā neiešu
pietiek jau neliešu
puslatviešos pusčemodāņos
librešu spārniņi
vecrīgas kārniņi
redzu jau aizbraucam jumtus
kam humors kam safīri
ņirdz vadošie faķīri
par skumju te viss lai vēl skumtu
kur tu bračka steigsies
brīvība drīz beigsies
būsim visi kopā dziļā dziļā Eiropā
mīlestība (10)
'03
viņai bij vajadzīgs ārsts
vīrs viņu atrada bālu
pēc novadu reformas
ambulances ir ļoti tālu
viņai sen vairs nav spēka
viņa kā vērsis strādā
bet jūtas kā šakālis
iedzīts sievietes ādā
viņai ir vairāki bērni
pieci vai arī seši
reiz tos pazina laime
bet nu jau tai nabagi sveši
stārķi šogad neatgriezās
vairs nemodās sirdsapziņa
un tas ķēms mātes vecajā spogulī
vai šoreiz tiešām bij viņa
viņa pārstāja gaidīt jebko
pirms gadiem diviem vai trim
gaidīt ir izdevīgi Rīgas
ne jau provinces latvietim
viņa ir visiem parādā
viss viņai ieķīlāts
un šorīt tas nebija vīrs
kas laipni sacīja: nāc
šorīt tā bija nāve
krīta krāsā ar skatu uz leju
vīrs viņu atrada bālu
tomēr apskaidrotu seju
viņa sacīja: mīļais –
man kā toreiz büs labi
ārprāts! cik tas bija sen
kad mēs mīlējām abi
viņa sacīja: neraudi
mums nesanāks neko mainīt
šim laikam ir skaisti vārdi
bet vidus tukšs – kā Rainim
vīrs vēl raudāja ilgi
un sirds tam atdzīvojās
viņš paņēma Bībeli vecu
un sāka dzīt nāvi projām
viņas bērēs pagasta vecis
dakters un gudrie citi
kaut ko muldēja ilgi
par sirdi par asinsriti
vīrs tikai apskāva bērnus
viņa lūpas sacīja vāri:
jocīgi – no viņas mokām
tik daudz mīlestības palika pāri
brīvība (11)
'03
ko meitene vijoli čīgā?
ko lūku pastalas min?
tie sapņi vairs nav tajā Rīgā
kur bagātie brīvību svin
uz tavām ak meitene stīgām
velk meldiju pusmēness loks
bet stacijas krātiņš Origo
ir templis kur dvēseles zog
ir mārketi brīvība baram
kur visi par zaldātiem taps
man – dumpīgā gūstekņa garam
šis rietumu standarts ir kaps
ak čīgā kaut dzejniekam vienam
kas dzēris lien pavārtē ciest
sen tautai laiks rāpot pa sienām
bet mēdiju melos tā dziest
viss cerētais liekas vien spoki
kam brīvdabas muzejā mist
nāk senču vijoļu loki
kā pātagas savējos sist
sit vienam – bet trāpa tik blusai
sit otram – bet tarakāns krīt
no tautiešiem palikusi
vien siekala rūgta ko rīt
no vienādo neliešu varas
no sūdiem ko reklamē
laiks atmodas vaiņagā karas
un spēka nav pateikt vairs ‘nē’
ak meitene vijoli spēlē
šī daina – mijkrēšļa kakts
pār Latviju svešādās mēlēs
nāk vervelēt mūdžu nakts
brīvība – mana cerētā lolotā
brīvība – svešu teologu skolotā
meiča ar saulainām cirtām un kokli (12)
'05
meiča ar saulainām cirtām un kokli
labāk ja būtu nākusi rīt
vien pāris dienas uz barikādēm
neviens mūs nespēja piemānīt
sapņu vairogos stāvējām naivi
ložu lapsenēm steidzot mūs šķirt
nekoklē velti – vairs nesasaukt drošos
vēlreiz par savu brīvību mirt
lienētos būros pie televizoriem
brālis pēc brāļa aiziet ciet
vēl vakar – brīvs vilks uz barikādēm
nu algotnis svešā ierindā iet
raud māra raud laima un Dievam dziest klēpī
raud nākotne asinis krustcelēs
vareno klans velk himnu caur zobiem
un līdzi tai gļēvi velkamies mēs
pa zobiem pa zobiem – kā grīziņkalnā...
pat filmās vairs letiņi nekaujas
līks pakauša sirpis - vīrs klanās kā āmurs
ērts vien ir tas kam nav vērts vairs nekas
kam tādam vēl abrene sevi kas pārdos
kas stiprā un bagātā pēcpusē trīc
es mirstu tu mirsti mēs izmirstam sveši
bet krātiņš uz kredīta sanāca glīts
meiča ar kailām krūtīm un kōlu
vārds bij tev brīvība – nu laikam cits
ticības vārdi ir segvārdu gūstā
to muļķi sit krustā – to kas vēl tic
lai dzen tevī naglu caur aknām caur sauli
caur varoņiem trimdu caur aku pie kūts
zem velēnām aizmirstie brāļu kapos
Dievu par tevi – par pēdējo lūdz
