Vecrīga
'96 veltījums Andrim Slapiņam
mersedesu katafalkos deputāti svinīgi klamzā
saulīte kā pica vai hamburgers netīros mākoņos grimst
Doma kancelē sprediķo augšāmcēlies Ramzess
vecpilsētai starp kājām vispamestākie zīdaiņi dzimst
karogā virs pils baltais ceļš metas kautrīgi rozā
nodevēju rokas kā masti saeimas viļņos māj
ne tikai tavā ielenīt - mūsu visu izlaidīgajā pozā
stāv rakstīts: uz jums jūsu pērkamā brīvība jāj
tikai baloži un pensionāri joprojām ir tādi paši
vēl ari bērnos var ieraudzīt kā mūs visus redz Dievs
šai baikanurā milda kā raķete izlaiž pēdējo dvašu
un es skumstu ka neesmu balodis, pensionārs vai krievs
smukie pilsoņi pieķērušies salmiņiem kafejnīcas logā
jau simtreiz pagājuši garām baznīcai un turpina mirt
slepenais eksperiments ir sācies un kādā speciālā krogā
sieviete ir vīrietis un vīrietis sieviete ir
demokrātija ir lillija uz kailā Vecrīgas pleca
aizvien tetovētāki klust savējie - tīru miesu vairs nav
patiesību šī pilsēta pametusi uz altāra recam
pēterbaznīcas smailē krusts sen ir "gailis" jau
vecrīga mana - mana tuksnesī ieputinātā piramīda
vēl barikādes kavējas laiki kas dziedāja: brīvība nāks
kāds andris filmē no septīto debesu zīda
uz ekrāna brīvības šūpulis un brīvības sarkofāgs
vecrīga mana
mana tuksnesī ieputinātā piramīda
Parīze
'96
es neilgojos Parīzē nokļūt
tā sen ir nokļuvusi manī
arī Eifelis - pašnāvnieku obelisks
un Dievmātes torņu zvani
kaut aicināti ir visi
nolēkt spēj tikai daži
zobenu ēra beigusies
modē kabatas naži
kāda meitene rudiem matiem
paver Monmartras logu
es nedzīvoju lai iemīlētos
bet lai satiktu Van Gogu
saule pār Parīzi šodien
brūna no kafijas tvaikiem
man ir ļoti daudz laika
arī no seniem laikiem
vēl vakar Robespjērs vīnu
no sudraba naktspoda dzēra
priesteru un grāfieņu galvas
kā krelles pīķos vēra
šodien jau cita dzīve
līdzīga visām citām
mēs par savu Parīzi
katrs savādāk kritām
Parīze ir manā sirdī
citā es neesmu bijis
tik daudz asiņu kā manī
par to nekad nav lijis
Manas barikādes
'94
mēness kamols iesprūdis kaklā
gribas uzdzert šo nakti un iet
greizie ģitāras rati kā paklājs
vēl ar tuvumu māna mazliet
vēl es degu šai ledainā gaisā
vēl tik mirkli šim zvaigznājam mirt
svēto plaukstas kā kļavlapas raisās
prom no zemes steidz debesīs birt
prom no visa bēg lidene klintī
gaisā uzvirmo dvēseļu spiets
eņģels raksta ar Golgātas tinti:
Dievs ir vientuļš - no sāpēm Viņš kliedz...
bet aiz manis stāv mugura mana
nav neviena kas degtu man līdz
tikai kaislīga izdzīvošana
draugu acīs veltīgi trīc
ko es gribu? nezinu... mīlu...
nekā sāpīgāka man nav
un šai naktij es esmu par ķīlu
ka ir rītdiena bijusi jau
manas barikādes izkūp kā dūmi
vien debesu vidus vēl mans
cilvēki un mākoņi klīst drūmi –
zvaigznes saskrienas un skan
Miera baloži
'92
miera baloži
un zili baloni
caurās debesīs
skrien tukša sirds
rīt pie dievgalda
tev prasīs talonu
vienu nāvi dalīs
četriem mirt
skelets brīvību
no vergiem diedelē
uzpeld slīkonis
un saka: nāc!
manā partijā
par dzīvi spriedelē
arī Belcebuls
jau demokrāts
tāli padomi
un sveši Rietumi
padoms pārāk tāls
ir pārāk labs
mūsu gudrība
ir mūsu cietumi
mūsu dzīvība
ir mūsu kaps
viss ir iztērēts
lai būtu brīvība
nekā lieka nav
šai krastā mums
lūdzu neaizdod
man svešais dzīvību
manī dzīvs ir paša izmisums
Mani neredzamie draugi
'94
mani draugi bij čigāni un etiopieši
arī letiņi daži ķīnieši un krievi
savā vientulībā mēs bijām vienoti tik cieši
kā bez pielūdzējiem palikuši dievi
visa pasaule steidzās tuvu mums garām
lai gan dzīvojām tieši tai sejā
mēs nederējām ierindai bruģim un baram
mēs dezertējām debesīs augšā un lejā
mēs pazinām sauli akmeņus un upes
nebijām putni bet līdz zvaigznēm tikām
mēs redzējām eņģeļu neredzamās rūpes
un līdzjūtībā no delfīniem neatpalikām
mēs bijām draugi tik tuvi un nešķirami
ka spējām pat neiepazinušies šķirties
debesīs joņoja mūsu izspūrušie nami
kuros kā kuģos aiz apvāršņiem irties
mēs mācējām visu ko vientulība ļāva
ierasties laikā un ārpus laika doties
pāvi vai izmisums vienmēr tuvumā bļāva
gaisma pie mūsu brūcēm noliecās apaugļoties
tā bija brālība mūsu ko pasaule neuztvēra
lai gan dzīvi vai miruši bijām tās priekšā
tā svinīgi mūs krustos sita un tēvišķīgi pēra
nezinot īsti ko tā ienīda visu kas mums iekšā
šorīt man likās ka vienīgais esmu palicis pāri
ka visi metušies zem vilcieniem vai pūļa apkampienos
es paslēpos dievnamā kura Dievs bija paslēpies arī
un jautāju Viņam: kas abus tik mūžīgi mūs vieno?
no kupoliem gaisma pār mūsu esamībām lija
smaržoja lūgšanu vīraks dunēja sirdspukstu rība
visas ikonas reize mums abiem uzsmaidīja
Dievs teica: draugus vieno vientulība...
Almeņiem nomētātie smiekli
'91
tie kas nekad vairs nesmejas
mūs aprok ielu tranšejās
krīt baloži kā putekļi
pār nomocītiem smaidiem snieg
ne Allaham ne man nekam
tie tikai dzelži betonam
krīt baloži kā akmeņi
un tos kas smejas nomētā
no tādiem nāves akmeņiem
būs pieminekļi visiem tiem
kas mira skaļi smiedamies
ir nāve priekš jo dzīvs ir Dievs
pat katrā sunī kaut kas ir
un sniegavīra skatienā
tik tavā politikā nav
jo karo tie kam joku maz
lai dzīvo nesmējusies sirds
tai jāmirst nav tā kaps jau ir
šai drūmo muļķu pasaulē
nav jāraud vairs bet jāsmejas
man jāsmejas man jāsmejas
un man ar to vēl būs par maz
es miršu skaļi smiedamies
ir nāve prieks jo dzīvs ir Dievs
Rīgai
'91
uz ielas vējš ķēra suni
bet noķēra dvēseli manu
es redzēju pakārtu šallē
pie debesīm pusdzīvu zvanu
man pēkšņi atvērās acis
tu līdzās man plūdi kā Nīla
ai Rīga tu Āfrika mana
mana smiltīs zudusī mīla
Rīga ai Rīga - ielene nevainīgā
Rīga ai Rīga - Āfrikas verdzene tu
tev gribu par dzirksteli matos
virs senajiem raganu sārtiem
gail Indriķa galvas kausā
latvju sēta ar zviedru vārtiem
svētī kovārņi noietos ceļus
gribas vēl bet nav vairs kurp doties
pārāk vecas jau ir mūsu sāpes
lai vēl cerētu apaugļoties
suns ar balodi asaru peļķē
skaita zvaigznes kas mirst virs Rīgas
mana ēna guļ sakauta pīšļos
tikai ilgas kauc bezgalīgas
ceļu Rīgu pie lūpām savām
vienmēr izslāpis baudīt šo Nīlu
tuvo Rīgu kā Āfriku tālo
kāpu smiltis zudušo mīlu
lido akmens dvēselei logā
ledains vējš seko lauskām pa pēdām
visu atceros karali Namej
plēšu lāčus un kausus aiz bēdām
mostas virsaitis aknās manās
padzer žulti un laužas uz lūpām
Rīga - ielene nevainīgā
kausos salieta asiņu žūpām
Bērnība
'91
par visu ir labāka baltmaize
un pudele dzeltenas limonādes
un bērnība zeltainā pludmalē
un zobos čirkstošas smiltis
zem saulaino debesu kailuma
bij vienīgā kaislība - nebēda
un meitene kārklos kas pārģērbās
vēl nedega asinīs tīrajās
vai līdaka lēca vai meitene
vienalga bij vasara mūžīga
un ņirbošie ūdeņu gredzeni
ik mirkli ar bērnību laulāja
ai bērnība smiekli un iedegums
kad mīlēju kārklus un niršanu
no rīta līdz vakaram neēdis
aizgūtnēm kampu es bērnību
es bērnība Dievu vel nelūdzu
bet smilšu pilis tam būvēju
un nejautu to ka reiz pieaugšu
par lielu un parastu cilvēku
nu tikai par bērnību sapņoju
par debesīm kuras reiz dzīvoju
nu Dievu es lūdzu bez atelpas –
bez Viņa nav citas man bērnības
Puisēns aizlido
'92 veltīts dēlam Jēkabam
te manā kapellā
nav pirmoreiz kā Ņujorkā
viss beidzot svēts un glīts
viss tukšs un izlaupīts
lai debesskrāpji mirdz
man pieder vairs tik debesis un sirds
viss viss kas bij līdz šim
tas nebij man bet aktierim
puisēns aizlido
mākonim pie krūts
visa debess skan
kā viņš Dievu lūdz
viņš ir dzimis Bērns –
eņģeli to zin
viņa dzimšanu
tie ik dienas no jauna svin
labrīt - es esmu es
tik te vairs nav šīs pasaules
te viss ir citādāk
te nemirst vairs - te dzīvot sāk
tik daudz jau nodzīvots
būt pieaugušam - tas ir sods
lai nepieder nekas vairs mums
lai badā nomirst izmisums
kā apustuļi sandalēs
pa pasauli lai klīstam mēs
kaut mati sirmi kļūs
par bērniem jāpiedzimst mums būs
te manā kapellā
nav pirmoreiz kā Ņujorkā
te beidzot svēts ir viss
es beidzot esmu piedzimis
Brūnais ūdens
'96
brūnam ūdenim pārklājis miglu
viņš pienāk tuvāk un saka:
tu mani neredzi - es zinu
bet redzi - virs tevis atvērusies aka
es nepazīstu šo vietu tik jūtu
pali ir apslēpuši īstos krastus
varbūt zem ūdens ir baznīcas
es nezinu tikai jūtu to mastus
viņš stāv man aiz pleca un klusē
es neredzu bet pazīstu viņa acis
tās raugās caur manējām šai ūdenī
un es ieraugu no kurienes esmu nācis
tā nav sala uz kuras es stāvu
tas ir atvars vai viņa atvērtā plauksta
man ir bail ka es noguršu ceļā
līdz akai kas atvērusies tik augstu
man nav spārnu - vien degošas sāpes
kādu gabalu cels mani liesmas
ka lai atvadās no brūnā ūdens
tajā ir visas manas dziesmas
mēness līdzās met sudraba loku
viņš saka: arī šī gaisma jau bija
guldz zvani noslīkušajos kupolos
plūst ūdens kā liturģija
rokas tālu izstiepju miglā
tā ka pirksti nav saskatāmi
šajā apkampienā simtiem pamestu seju
un vēl vairāk pamestu namu
brūnais ūdens ir apklājis visu
virs manis aka un debess tās grodos
esmu pakustējies tik par soli
man nav jānonāk - es tepat rodos
Valdim
'97
tevi izgrūda no vilciena
kāds kontrolieris kam bij taisnība
tev patika mežā bet tās nebij vēl tavas mājas
tu iedzēri vēl
un aizmigi sniegā lai sapņotu par bērnību
un nosaldētu ceļu zaudējušas kājas
nu tu vieglāks bez tam
tomēr sirds kliedz ka smagāks
kontroliera taisnība smird kā paduses vīle
tā ir paduse bez sirds
tā ir uzticība ka osvencima
protams protams viņš mīlē - viņš ļoti mūs visus ienīst mīlē
sāpes atrada tevi
savu mīļoto brāli
lai aizputinātu visu līdz pēdējai atmiņu takai
nav ne smaržu ne tēlu
tikai migla un pelni
kapu izraka tev tieši blakus tavai brīnumakai
vilciens pienāca laikā
un kontrolieris ziņoja -
kādu dzērāju bez biļetes esot pelnīti izgrūdis sniegā
tādiem nekad nekas nenotiekot
tādi nesalsiet un nesadegot
tādi savas mājas atrodot pat miegā
nu bez kājām tu ej
kur ar kājām nebij iets
nu bez domām tu domā bez jebkā pēc nekā beidzot dodies
nu tu vari būt brīvs –
brīvs ka tukšums vai bērns
ar ko par nāvi var runāt rāmi un nebaidoties
Nelaiks
'91
pār skumju sniegu
lido acu lāses
un plakstu zvani
manus mirkļus skan
es tetovēju
vakardienu tāsīs
un skaitu reizes
cik vēl jāmirst man
nāks pavasars
nāks pumpurs pienāks lapa
strauts ziemas nāvi
palu upēs šļāks
būs ziedu daudz
pār zemi kā pār kapu
un vēlāk rudens
kļavā nomirt nāks
tad atkal ziema
iesnigs bērzā manā
un viss tāpat
kā bija atkal būs
skan jauna nāve
katrā plakstu zvanā
ar savām beigām
vienmēr pievilt mūs
bet man ir nelaiks –
nelaiķiem nav beigu
man laika nav
lai vienmēr mirtu es
es dzīvoju
sen nokavējis steigu
pirms sniega šī
un pirms šis pasaules
pār skumju sniegu
lido dzīve mana
pār laiku šo
tik ne jau laikam līdz
es palieku
pie savu plakstu zvana
es esmu te
un viss ir piepildīts
Stefaniņa dzimšansdienā
'97
saule riet un saule lec
Stefans triju gadu vecs
mākoņjēru debess lauks
blēj: kāds Stefans puisīts jauks
Stefaniņš Stefaniņš –
mazais Kosas muižnieciņš
savu trešo dzimšansdienu
šodien svinēs viņš
mamma, tētis, brālīts sauc:
Stefaniņ tev laimes daudz
līdzi blēj pat Jēliņš draugs:
Stefans gan ir puisits jauks
