Viņi iesāka ar viltu, maskēdami savu uzbrukumu ar labvēlības dūmiem. Viņi zināja, ka latvieši ļoti cieš zem svešu valdnieku tirannijas un ka vienai daļai tautas sāp, ka tā zeme, ko viņu tēvi bija atkarojuši mežiem un purviem, atrodas sveštautiešu rīcībā un īpašumā. Un viņi sacīja: «Mēs jums dosim brīvību, bļodas pilnas putras un gaļas kalnus, ja jūs mums piekritīsit. Bet mēs uzvaru varam panākt tikai caur demokratiju, kas ir vispārējā vienlīdzība un vispārējās vēlēšanās.»

Un ļaudis tam piekrita, bet drīz vien visi redzēja, ka šie demokrāti cīņu pārnes pavisam citā virzienā un ka tā pārvēršas cīņā pret latviešu gara satversmes pamatiem, pret saimnieka rīkotāja principu, kas tūkstošos gados bija izveidojis Latviju. Visur priekšgalā viņi gribēja un arī nostādīja komitejas un tādas patiesībā bija arī katras lauku mājas priekšgalā, jo zemnieks tā bija savažots savā rīcībā, ka varēja darbus vadīt, tikai strādniekus lūgdamies.

Šie demokrāti solījās gādāt par tautu, bet drīz vien izrādījās, ka viņu darbība izvēršas cīņā pret tautu un gādībā par demokrātiju, kā sauc balsošanai derīgu pūli, kurā sajaukti kopā bija šķilti un perēti, visi vecumi un visas tautības. Un viņi panāca to, ka visintīmākajās latviešu tautas darīšanās sveštautietis bija klāt kā nepieciešams piesēdētājs, kas nekad vēl nebija noticis visā latviešu vēstures laikā. Tā viņi ķildu, nejauku, sarkanmatainu sievu, arvien dusmās sarauktu seju, nosēdināja goda vietā, kur senāk sēdēja lēnprātīgā latviešu Māra pie sava dūcošā ratiņa, ievērpdama smalkajā linu pavedienā savas tautas likteņus.

Visā savā pastāvēšanas laikā latviešu tauta nekad vēl nav bijusi tā apdraudēta, kā saeimai valdot. Tie, kas nebija padevušies viņu kārdinājumiem, ar bažām klausījās āmuru un lāpstu klaudzienos, kas sacēlās, šiem vīriem rokoties gaišā dienas laikā zem mūsu valsts pamatiem.

Bet blakus šim virzienam gāja cits, kurā bija vīri, kas bija zvērējuši pie neredzamās grāmatas, kurā glabājās latviešu garīgā satversme, viņu pienākumu un tiesību deklarācija. Viņi pamazām taisīja ceļu latviešu zemes garam, ik rītus un vakarus piesaukdami viņu, stāvēdami pie lauku akmeņiem celta altāra. Šis zemes gars runāja ar viņiem ir lielā vētrā, ir vēsmiņā, un jautājums bija: «Kas būs stiprāks – šis pulks nodevēju jeb viņu pretinieki un dārgu latviešudvēseļu pilnā zeme?»